Runājot par cilvēka mijiedarbību ar dabu pavasarī, man gribētos pakāpties mazliet augstāk, runāt ne tikai par atkritumu vākšanu un kūlas nededzināšanu.

Manuprāt, pirmā mijiedarbība: pavasari vajag baudīt. Vajag iet dabā, klausīties, ēst pavasari! Bet, protams, ka visu to darot, vajadzētu rīkoties tāpat, kā darām mājās. Tur taču ne gružojam, ne dedzinām. Mājās taču nedarām neko tādu, kas videi kaitē.

Protams, cilvēki un suņi pa ezermalu, mežiem staigā arī citos gadalaikos, bet tagad, kad daba mostas, šķiļas putnēni, dzimst mazuļi, vajadzētu īpaši saudzīgi izturēties un netraucēt šajā procesā. Nenest mājās.

Daba jābauda saprātīgi un ar pietāti pret visiem dzīvajiem organismiem. Putni un dzīvnieki var atteikties turpināt perēt un rūpēties par saviem mazuļiem, ja cilvēks ar rokām būs aizskāris perēkli vai mazuļus.

Tāpēc arī bērniem jāmāca, kā dabu baudīt. Ko var ar rokām aizskart, bet uz ko jāskatās pa gabalu. Dzīvniekiem ir šādi instinkti un jebkura cilvēka iejaukšanās var izjaukt dabiskās attiecības.

Pavasaros nereti jūras krastā izpeld kāds ronēns. Jāņem vērā, ka ronim dabiskā dzīves vide nav cilvēka tuvumā. Saskarsme var ronēnam traucēt. Ja vien dzīvnieks nav ievainots, vēlams to neaiztikt, lai ronēns var atgriezties dabiskajā vidē.

Tas ir līdzīgi, kā ar putnu un dzīvnieku barošanu ziemā. Cilvēks, izrādīdams interesi un varbūt vēlēdamies palīdzēt, var nodarīt pāri dzīvajai radībai.

Suņu saimniekiem, kad daba mostas, ir mazuļu perēšanas un izvešanas laiks, īpaši būtu vēlams pieskatīt savus mājdzīvniekus. Šajā laikā ne vien putnu un dzīvnieku mazuļi, bet ikviens augs un stāds ir īpaši jūtīgs un kur nu vēl pret agresīviem eksemplāriem.

Jāpieņem jau, ka vairums cilvēku ievēro zināmus noteikumus. Taču sunim ir jābūt pie pavadas, kā to noteikumi nosaka. Palaist suni bez pavadas var tikai tur, kur ir nožogoti un speciāli šim nolūkam paredzēti pastaigu laukumi.

Ja mēs katrs pavasarī apņemtos kaut ko mainīt savā ikdienas dzīvē, es domāju, ka diezgan vienkārša darbība ar labu rezultātu varētu būt plastmasas trauku neizmantošana, piknikus un dārza svētkus rīkojot.

Atkritumi, kas dabā nesadalās un nonāk poligonos, ir milzīga problēma. Un domāju, ka šobrīd piedāvājums ir gana plašs. Vai nu tie ir vienreiz lietojamie trauki, kas dabā sadalās, vai savi trauki, kurus var nomazgāt. Nav nemaz tik sarežģīti šo pieeju īstenot.

Un savākt aiz sevis piknika vietu. Mājās taču nemetam uz zemes iztukšotu ēdiena kastīti vai kaut ko citu! Tieši tāpat jāuzvedas arī ārpus mājas, jo tur savukārt ir mājas citiem dzīviem organismiem. Un paši jau arī vēlamies uzturēties tīrā un sakoptā vidē.

Māra Zeltiņa, Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes docente