Jaunie zemās grīdas autobusi ”Solaris”, vērtējot no cilvēku
ar īpašām vajadzībām viedokļa, patiešām ir pieejami. Uzskatu, ka tā ir unikāla
pieredze Latvijā. Ir padomāts par visām mērķgrupām. Autobusos var iekļūt
ratiņkrēslā sēdošie. Autobuss sasveras uz sānu un pa speciālu rampu, ko izlaiž
autobusa vadītājs, ratiņkrēslā sēdošais var iebraukt autobusā.

Pateicoties tam, ka autobusiem ir zemās grīdas, arī cilvēki
ar kustību traucējumiem paši var iekāpt autobusā. Turklāt autobusu salonā ir
speciālas vietas, kur ratiņkrēslu piestiprināt. Ir pieturēšanās stieņi dažādos
līmeņos, arī stieņi dzeltenā krāsā.  

Autobusos ir vizuālais tablo nedzirdīgiem cilvēkiem –
skrejošā rinda, kur tiek paziņots par nākošo pieturvietu un cita informācija.
Tāpat tiek audio versijā atskaņots pieturvietas nosaukums neredzīgiem un
vājredzīgiem cilvēkiem, kas arī ir ļoti nozīmīgi.

Sevišķi svarīgi ir tas, ka pie autobusa pirmajām iekāpšanas
durvīm ir mikrofons, pateicoties kam nedzirdīgs pasažieris, stāvot pieturvietā,
un gaidot savu autobusu, tā ierašanās brīdī tiek informēts, piemēram:
6.maršruts, 3.maršruts. Attiecīgi šis cilvēks var pats patstāvīgi, bez citu
cilvēku palīdzības izvēlēties, kādu maršrutu viņam vajag un ar to doties turp,
kur viņam vajag.

Šī iespēja līdz šim bija pilnīgi liegta, jo līdz šim
neredzīgam cilvēkam vajadzēja prasīt kādam no apkārtējiem, kāda maršruta
autobuss pienāk pieturā, nereti saņemot dažādus komentārus un dažreiz pat
dažādus rupjus izteicienus, kas, protams, cilvēku psiholoģiski ievaino. Vai arī
vienmēr vajadzēja izmantot tāda cilvēka, proti, asistenta, pakalpojumus, kurš
viņu iesēdina autobusā vai sagaida no tā.

Šobrīd Neredzīgo biedrība, apmācot neredzīgos un vājredzīgos
orientēties apkārtējā vidē pēc attiecīga maršruta, ļaus viņiem nokļūt
pieturvietā, iekāpt tajā autobusā, kurā cilvēkam ir nepieciešams.

Pirmajā izbraukumā ar jauno autobusu mums bija līdzi arī
divi 1.grupas redzes invalīdi, kuri paši arī izmanto sabiedrisko transportu.
Viņi atzina: nu mēs no Krūmu ielas 28 uz Neredzīgo biedrību mierīgi varēsim
atbraukt, mums vairs nevajadzēs asistenta pakalpojumus.

Es domāju, ka tas ir patiesi kaut kas unikāls. Tāda tipa autobusu
nav daudz. Arī ārpasaulē, tikai dažās vietās tādus esmu redzējis. Un Latvijā
šis ir pirmais gadījums.

Mēs ar bažām gaidījām šos autobusus. Kad tika veidots
pasūtījums, palīdzējām sastādīt Transporta aģentūrai specifikāciju. Specifikācijās
norādījām visu, kas būtu vajadzīgs autobusos, lai tie būtu pieejami cilvēkiem
ar īpašām vajadzībām. Bet nezinājām jau, kā būs, vai visas specifikācijas būs
iekļautas. Taču nu, kad devāmies testa braucienā, guvu apstiprinājumu, ka viss
ir labākajā kārtībā – tika atskaņotas un parādītas visas iespējas.

Esam ļoti, ļoti priecīgi. Neviltoti priecīgi par to, ka nu
jau cilvēki ar invaliditāti varēs pilsētas vidē vēl brīvāk, neatkarīgāk
pārvietoties.

Testa braucienā piedalījās arī cilvēki no Veco ļaužu mājas.
Arī viņi ir sajūsmā. Kāda kundze atzina: es nevarēju līdz šim pati iekāpt autobusā,
bet nu tas būs iespējams arī ar kruķiem. Cilvēkiem būs iespējas doties turp,
kur viņi vēlas.

Noteikti liels ieguvums ir arī tas, ka autobusā grīda ir
vienā līmenī. Nu ir tā, ka visiem nav jādrūzmējas autobusa vidus daļā. Cilvēki,
tajā skaitā arī tie, kuriem ir funkcionāli ierobežojumi, var pārvietoties visā
autobusa garumā. Tas viennozīmīgi ir ieguvums.

Ieguvums jaunie zemās grīdas autobusi noteikti ir arī
māmiņām ar bērnu ratiņiem. Testa braucienā bija svarīgi arī pārbaudīt, vai
vecāki ar mazuļiem var brīvi iekāpt autobusā. Un redzējām, ka ģimene ar
mazulīti autobusā iekļuva bez problēmām – šoferis nolaida rampu un cilvēks ar
mazuļa ratiņiem solīdi varēja iebraukt autobusā.

Kaut gan, arī tikai sasverot autobusu un neizlaižot rampu,
bērnu ratiņus, piepaceļot to priekšu ar priekšējiem riteņiem, var iebraukt
autobusā diezgan brīvi. Jo pats autobuss sasveras uz sāniem, tādējādi samazinot
atstarpi starp ietvi un autobusa grīdas līmeni.

Lai Dievs dod, kaut cilvēki to novērtētu! Ja tagad vēl
cilvēki būs neapmierināti un stenēs un pukstēs, tad, man šķiet, lai iegādājas
personīgo ēzeli un ar to pārvietojas pilsētas vidē. Sabiedriskais transports nu
ir tiešām kvalitatīvs.

Nākamais solis, kas mums būs jārisina kopā ar pilsētu –
pieturvietas mēģinot pielāgot vienā līmenī ar autobusu grīdas līmeni.