Intervija ar Liepājas Neredzīgo biedrības vadītāju Māri Ceiruli.

– Kāda ir situācija Liepājā?

– Zinu, ka vairākas bankas, tai skaitā “Swedbank” un “SEB banka”, izrāda pretimnākošu iniciatīvu. Dažiem bankomātiem uz pogām ir Braila raksts, lai taktili varētu sataustīt, un tas ir pozitīvi.

Lielākā bēda ir skārienjutīgie ekrāni.

Tajos orientēties vājredzīgam vai neredzīgam cilvēkam ir ļoti grūti. Uz šiem ekrāniņiem teksts rakstīts parastiem burtiem.

Pats esmu 1. grupas redzes invalīds un lietot skārienjutīgu ekrānu nevaru. Vienīgā iespēja būtu tad, ja man pirms tam iemācītu izvietojumu un es automātiski zinātu, kā saspiest lodziņus, tomēr ik pa laikam tur notiek kādas izmaiņas, tāpēc paļauties uz to nevar. Ļoti, ļoti jāiemanās.

Biju pamanījis, ka Tirgoņu ielas “Swedbank” filiālē bija viens automāts, kur var atnākt ar savām austiņām, pievienot tās un klausīties instrukcijas, kas jādara, lai veiktu vēlamo operāciju. Lai gan neesmu dzirdējis, ka to plaši lietotu.

Protams, ka

cilvēks naudas lietās grib drošību, nevis pie bankomāta eksperimentēt – varbūt izdosies, varbūt ne.

Protams, gadās, ka vājredzīgs cilvēks mēģina tikt galā paša spēkiem pie bankomāta, bet rezultātā karti ievelk, un viss. Tāpēc pagaidām jāsaka, ka jautājums vēl ir risināms.

– Kas būtu vislabākais risinājums, lai neredzīgs cilvēks varētu tikt galā paša spēkiem?

– Noteikti bankomātos vai citās iekārtās būtu jāapvieno abas iespējas – taktilo un audio. Tas mums ļauj orientēties vislabāk. To, lai cilvēks pazītu un sajustu pogas un to izvietojumu pēc iespējas labāk, Neredzīgo biedrības centra rehabilitologi var iemācīt, bet audio atskaņojums būtu liels pluss.

Te gan ir jautājums:

ja bankomāts runā un saka visu priekšā, tajā skaitā konta atlikumu, kas notiek gadījumā, ja aizmugurē stāvošais cilvēks nav īsti godprātīgs?

Visādi var būt.

Lai neviens nedzirdētu, ko bankomāts saka, vajag austiņas, tomēr tas atkal ir diskutabli. Vienmēr jau austiņas līdzi nenēsās, tāpat jāatrod, kur tās pievienot, arī visiem bankomātiem droši vien nederēs vienas un tās pašas klausāmierīces.

Varētu lietot bezvadu austiņas, tomēr tās dārgi maksā, ņemot vērā, ka cilvēkam ar invaliditāti ienākumi ir zemi. Sociālā nodrošinājuma pabalsts vēl nesen bija 109 eiro. Cita lieta, ja šīs austiņas būtu uzstādītas jau pie bankomātiem, kur tās varam vienkārši pieiet un paņemt.

– Kur vēl nākas saskarties ar šādiem ekrāniem, kas apgrūtina ikdienu?

– Pavisam nesen biju Aldaru ielas poliklīnikā, lai nodotu analīzes. Gāja grūti. Sākumā bija jāatrod aparāts, tad, nezinot, kas tur rakstīts, bija jāizvēlas, kuru pakalpojumu man vajag. Tad sēdos un gaidīju rindā.

Tur ir trīs kabineti, un ik pa laikam kaut kur noskan “kling-klang”, kas man neko neizsaka. Dzirdu, ka blakus cilvēki sarunājas krievu valodā, eju, prasu – kurš man numurs un kāds mirgo pie durvīm? Viņi man atjautā – tu neredzi? Nu, neredzu! Un tad jāsāk skaidrot, kas un kā.

Labi, man patīk parunāties, bet ne visiem par to gribas runāt ar svešinieku.

Sajūta kā mūžīgajam lūdzējam – lūdzu, parādiet, lūdzu, pasakiet, lūdzu…

Nu nav tā brīva dzīvošana.

Tāpat lielveikalu pašapkalpošanās kases mēs vienkārši nevaram lietot, ja tā ir vienīgā iespēja veikalā, iepirkties nevar. Tas pats ar skārienjutīgo liftu. Man ir bijis tā – tu iekāp, mēģini pēc taustes saprast, kura poga jāspiež, jo vajag uz 7. stāvu, bet pēkšņi tu jau sāc braukt un nezini, ko esi saspiedis.

Medicīnas iestādēs vajadzētu vienu universālu un visiem piemērotu liftu, nav vajadzīgs “speciālais” veidojums invalīdiem un pensionāriem. Elektroniskās uzskaišu sistēmas ir ļoti sarežģītas mūsu lietošanai.

– Vai ir pieejami asistentu pakalpojumi?

– Jā, vienmēr var lūgt asistenta palīdzību, tomēr neredzīgam cilvēkam valsts apmaksāts asistents tiek piešķirts vien uz pāris stundām. Un kurš tad šo laiku vēlas izmantot, ejot uz poliklīniku, kur stunda vai ilgāk jāgaida rindā? Tas būtu vējā izmests asistenta laiks.

Pats laika gaitā esmu vienojies, ka vajadzības gadījumā bankā eju uzreiz uz juridisko daļu, kur tad mani arī attiecīgi apkalpo. Bet visus pieņemt arī viņi nevar, vizīte laikus jāpiesaka, lai veiktu pat mazākās darbības, tomēr tas mums ir drošāk.

Šis jautājums kopumā jārisina kompleksi, ir daudz trūkumu.

Kaut vai tas, ka, braucot tramvajā, mums it kā būtu jāspraucas cauri cilvēkiem, lai izņemtu 0 biļeti. Saprotu, ka uzskaite ir svarīga, bet ne vienmēr tas ir tik viegli izdarāms neredzīgam cilvēkam.

Mūsu pilsētā gan daudz kas tiek risināts, par ko esam pateicīgi, tomēr joprojām ir pie kā strādāt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.