Pirmoreiz Pasaules kausa vēsturē Dienvidamerikā ir uzvarējusi Eiropas
komanda. Par šo jauno ierakstu ir parūpējusies Vācijas futbola izlase, kas
papildlaikā ar 1:0 apspēlēja Argentīnu.

Fināla cienīga spēle. Nebija daudz golu, bet man liekas,
ka tas ir normāli. Finālā reti kad ir daudz gūtu vārtu, jo ir pārāk liela
atbildība, pārāk liela likme. Komandas spēlēja diezgan prātīgi, bet abas tomēr
radīja momentus. Veiksmīgāka izrādījās Vācija, kura, manuprāt, visa turnīra
gaitā bija nopelnījusi savu titulu. Var gan teikt, ka momenti Argentīnai bija
labāki, bet dienvidamerikāņi nevarēja iesist. Man spēles laikā gribējās, lai
uzvar Argentīna, bija žēl, ka tā piekāpās. Vācieši titulus vēl vinnēs, bet man
liekas, ka argentīniešiem tik drīz šādas iespējas nebūs. Es vairāk domāju par
Mesi. Visi viņu salīdzina ar Maradonu, kura līmeni Mesi nesasniegt, jo viņš nav
vinnējis pasaules čempionātu. Šī bija reize, kad Mesi varēja izcīnīt pasaules
kausu un kļūt par leģendu, bet diemžēl savu iespēju neizmantoja. Tomēr Vācija
bija pelnījusi uzvarēt un finālā to pierādīja.

Abu izlašu treneri ir lieli taktiķi, visa turnīra laikā
komandas tika smalki izpētītas, pārsteigt vienai otru bija grūti. Kā jau bija
gaidāms, Argentīna spēlēja kā otrais numurs, gaidot iespējas pretuzbrukumos.
Domāju, ka savu spēles plānu tā izpildīja, bet pietrūka pēdējā soļa – iesistu
vārtu epizodēs, kad atlika tikai trāpīt. Vācijai bija grūti kaut ko izveidot
pret Argentīnu, kas ļoti sekmīgi aizsargājās. Jā, spēlētāju maiņas izrādījās
izšķirošas. Tāda tā varēja būt arī Argentīnai, bet Palacio neizmantoja momentu.
Savukārt Vācijai divi uzmainītie spēlētāji noorganizēja vārtu guvumu.

Finālspēles vērtīgākais
futbolists bija Vācijas izlases pussargs Švainštaigers, kurš ļoti spēcīgi
aizvadīja gan visu turnīru, gan finālu. Viņš vinnēja visas divcīņas,
atņēma daudz bumbu, faktiski visi uzbrukumi gāja caur viņu.

Visa turnīra vienu spožāko spēlētāju nevaru nosaukt, jo šis nebija viena spēlētāja
čempionāts. Izcelt var vairākus spilgti nospēlējušus vārtsargus, spoži sevi
apliecināja vācieši Millers un Švainštaigers, kolumbietis Hamess.

Šis Pasaules kauss asociēsies un paliks
atmiņā ar to, ka, neskaitot izslēgšanas spēles, turnīrs bija ļoti
rezultatīvs un skatāms. Ļoti maz bija garlaicīgu spēļu. 

Var redzēt, ka ļoti populāra ir kļuvusi shēma ar trim
centra aizsargiem un aktīviem malējiem spēlētājiem. Plus var redzēt, ka
uzbrukuma līnijas spēlētājiem ir jākļūst aizvien universālākiem. Viņiem ir
jāprot spēlēt gan flangos, gan zem uzbrucējiem, gan uzbrukuma smailē. Tas pats
Millers, kurš iesita 5 vārtus, – nevar teikt, ka viņš ir tāds klasisks
uzbrucējs kā Kloze. Tagad topā ir tādi futbolisti, kuriem ir jāmāk gan apvest,
gan piespēlēt, gan nospēlēt dziļāk laukumā. Tagad jebkurš treneris vēlas redzēt
šādus spēlētājus. Tādu izteiktu uzbrucēju ir maz palicis.