Edīte Piafa – sarežģīta un mīklaina personība pasaules mūzikas vēsturē, kas ir ienākusi Liepājas teātrī kopā ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi, kura, savukārt, savu izvēli par labu Liepājas teātrim un šim muzikālajam dzīvesstāstam izdarījusi pateicoties jaunajai aktrisei Agnesei Jēkabsone, kurā režisore ir saskatījusi līdzību ar pasaulesslaveno dziedātāju.

Izrādes uzbūve veidota kā puzlis, savienojot Edītes Piafas dzīves fragmentus ar uzstāšanos publikas priekšā, tā parādot dziedātājas ģeniālos uzstāšanās mirkļus publikas priekšā apvienojot tos ar skumjo dzīves realitāti. Izrādes temps ir pārdroši spraigs kā Edītes dzīve. Ātrāk un ātrāk, ir jādzīvo, jāstrādā, lai neapstātos, jo apstājoties ir jādomā, jākavējas atmiņās par nodzīvoto un piedzīvoto, bet Edīte to nevēlas! Brīžos, kad izrāde ievelk elpu straujajā notikumu ritumā, mēs uzzinām to, par ko Edīte domā visnelabprātāk – mirušo meitu Marselu, uzaugšanu prieka mājā, dzīvi ielās unmāti, kura nespēja dot mīlestību. Un šķiet, ka visu mūžu Edīte tiecas pēc tā, kas zaudēts, neatrasts. Pēc vienkāršas, cilvēciskas laimes. Darbs – dziedāšana spēj aizvietot to mīlestības garīgo daļu un viņas zēni aizvieto trūkstošās fiziskās mīlestības daļas. Kā puzli Agnese Jēkabsone saliek Edītes pasaules druskas – dziedāšanu publikas priekšā, stāstus par vientulības kliedēšanu un dzīvi ar sāpēm. Visam pāri ticība Dievam un saviem spēkiem. Pirmā cēlienā vēl skatām Agneses Jēkabsones iekāpšanu šīs sievietes dzīves stāstā. Reizēm tēlojums šķita pārak bravūrīgs, bet kas to lai zina, kāda patiesībā bija Edīte Piafa. Viens no Piafas draugiem,  žurnālists Žans Nolī, savā grāmatā par dziedātājas pēdējiem mūža gadiem atzīst, ka Edītei paticis stāstīt stāstus par sevi, bet neviens nevar pateikt vai tā ir taisnība, vai nē. Šodien mēs to sauktu par PR triku, bet, iespējams, tā māksliniecei bija bēgšana no realitātes. Izrādes gaitā arvien ātrāk pazūd A.Jēkabsone kā aktrise, atstājot vietu stāstam par Parīzes zvirbulēnu. Paldies aktrisei, ka lika noticēt brīnumam, un, pazaudējot sevi, lika dzīvot Edītei Piafai! Pēdējās dziesmas laikā ir pazudusi aktrises pašas būtība pilnībā, jo mēs redzējām patiesi Edīti Piafu.

Gluži kā kostīmos (kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute) atspoguļojas trīs toņi – melns, balts un pelēks, tā tiek atspoguļotas arī attiecības starp E. Pjafas melno un Marlēnas Dītrihas (E. Pjata) balto kā pretpoli, kas vienmēr pievelkas. Ielas brutālisms savienojas draudzībā ar perfekcionismu. Tikai Edītes vīriešos parādās šo pretpolu savienojums – sajaucas melanis, nesaprotamais ar Piafas šarmu – ar tīro, balto, ģeniālo mūziku un mīlestību, ko Edīte jūt pret katru. Piafas dzīve pazīst tikai galējības. Visu atdodoša mīlestība un neizturamas sāpes.

”Mani zēni!” saka Edīte, un tiešām – ik viens tēls uz skatuves bija Edītes mīlestības cienīgs. Katram aktierim tika piešķirtas vairākas lomas, bet visiem kopējā misija – mēs esam Edītes zēni! Tas viņus vienoja, un reizēm pat sāka jukt kurš ir kurš. Viņi Edīti nes dzīvei cauri kā viļņi, pa kuriem Edīte staigā, lai nenogrimtu dziļajā dzīves jūrā. Horeogrāfe (Liene Grava) ir spējusi atrast kustību partitūras visiem mīlas aktiem uz skatuves. Tie bija gan smieklīgi, gan iznīcinoši, gan arī kaislīgi. Un katram šim aktam tiek atdots gabaliņš no Edītes, ko izrādē simbolizēja apspēle ar Edītes apakšveļu.

No daudzajiem zēniem viņas dzīvē, tikai daži ir un paliek Piafas biografijā. Tas šai izrādei dod košumu. Viktors Ellers Teo lomā atklāj to nebeidzamo mīlestību, kam nav vecuma, nav tautību vai citu rāmju. Dievināšana un bezierunu mīlestība plūda no šī tēlojuma, kas radīja neaizmirstamu dziesmas “A quoi ca sert l’ amour” interpretāciju.

Skatuves iekārtojums atsedz skatuvi pilnībā, un reizums šķita pārāk liels spēles laukums šim skrējienam (jo aktieri pārvietojās gandrīz skriešus), tāpēc  veidojas neveiklas pauzes aktierim pārvietojoties no vienas vietas uz otru. Scenogrāfija (M. Vilkārsis) vairākos stāvos, ataino netīrās, noplukušās Parīzes ielas un laukumus. Ar minimāliem līdzekļiem tika panākts maksimālais dažādo vietu atainojums, atstājot aktieri kā galveno šajā spēles telpā.

Ne tikai aktieriem šis ir izturības pārbaudījums, bet arī mūsdienu skatītājiem, kas nav pieraduši pie gandrīz četru stundu ilgām izrādēm. Bet, ņemot vērā izrādes tempu un notikumu spraigumu, mani netraucēja izrādes ilgums. Izrāde tik ļoti ietin skatītāju savā franciskajā šarmā, tik ļoti ierauj dziļi Edītes pasaulē, tik ļoti aizkustina ar tikai francūžiem raksturīgo skanējumu, ka laiks un sadzīves problēmas neeksistē. Vairāk kā trīs stundas tavā dzīvē tiek iesaldētas līdz ar domām un emocijām par sevi un savu jūtu pasauli. Ja tikai aktieru spēle uz skatuves tik ļoti saplūst ar Edītes dzīvi, vai mēs spētu pretoties postošajam kārdinājumam atturēties no spožās, bet dedzinošās dzīves ar Edīti Piafu, ja vien mums būtu tāda iespēja būt Viņai blakus?

Vairāk viedokļus par izrādi “Piafa” lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 17.septembra numurā!