To, kas šobrīd notiek ar “Metalurgu”, mēs, strādnieki, nevaram mainīt. Esam pilnīgi bezspēcīgi. Kas īsti uzņēmumā notiek, nezinu ne es, ne mani kolēģi. Kaut ko jautāt ir bezjēdzīgi arī manam tiešajam ceha priekšniekam, jo viņš arī neko mums nevar pastāstīt.

Šobrīd katru dienu ceļos un eju uz darbu tāpat, kā to esmu darījis visus divdesmit gadus, kopš tur strādāju. Pa lielam ikdiena nav mainījusies arī maniem kolēģiem. Tāpēc uz darbu dodamies bez satraukuma, samiernieciski, jo kā ir, tā ir. Manuprāt, šeit runa ir vairāk par plēšanos ap uzņēmuma akcijām. Tās akcionāri nevar sadalīt, un tur arī visa problēma sākas, jo, kā šķiet, domstarpības ir nopietnas. Viņiem jāatrod kopīga valoda, un tad arī, manuprāt, uzņēmumam būs labi.

Protams, tā būtu traģēdija, ja ar “Metalurgu” kaut kas notiktu un tas bankrotētu. Pirmkārt, jau puse Liepājas cilvēku paliktu bez darba. Otrkārt, ar “Metalurgu” ir saistītas ļoti daudzas nozares. Tā kā zaudētāju būs ļoti daudz, tai skaitā, Latvijas ekonomika.

Nenoliedzami, gribētos, lai būtu labāka komunikāciju starp vadību un darbiniekiem. Citādi valda liela neziņa. Esam gatavi uzklausīt, tikai pagaidām nav neviena, kas ar mums runātu.

Metalurgs,
uzņēmuma “Liepājas metalurgs” strādnieks ar 20 gadu stāžu