Intervija ar “Depozīta iepakojuma operatora” valdes priekšsēdētāju Miku Stūrīti.

– Vai izdevies sasniegt depozīta sistēmas ieviešanas mērķus?

– Uzskatām, ka tie ir sasniegti, un galvenais apliecinājums tam ir reāli samazinājies iepakojuma piesārņojums apkārtējā vidē.

Jāatceras, ka

iemesls, kāpēc vispār apsvēra sistēmas ieviešanu, bija beidzot panākt, lai dabā nemētātos dzērienu iepakojums.

Jau tolaik visi varēja pārliecināties, ka Lietuvā un Igaunijā, kur sistēma darbojās, tādu ainu nevarēja novērot.

Pērnā gada beigās pajautājām sabiedrībai viedokli, un vairāk nekā 80% norādīja, ka depozīta sistēma ir veids, kā panākt vides tīrību, un 70% atzina, ka paši ir pamanījuši uzlabojumus.

– Ko vēl varētu darīt, lai sistēmā atgrieztos maksimāli vairāk iepakojuma?

– Depozīta sistēmu lieto 96 procenti iedzīvotāju, kas ieradumam sabiedrībā ir augsts rādītājs.

Varētu jautāt, kas ir tie četri procenti. Tie ir cilvēki, kuri nevar lietot veselības dēļ, kuriem ir problēmas ar mobilitāti, tāpat ir daļa sabiedrības, kas nelieto produktus depozīta iepakojumā.

Nevienā valstī nenotiek simtprocentīga atgriešana.

Tas, ko varam darīt, – uzlabojam pieņemšanas infrastruktūru. Sekojam līdzi pieprasījumam, analizējot to, cik katrā punktā pieņem, un uzstādām lielākas jaudas taromātus.

Vēl – tas, protams, nav rītdienas jautājums, bet tuvākajos gados nav izslēgta depozīta maksas palielināšana.

Ja skatāmies, kāda bijusi inflācija no 2019. gada, kad likumā fiksēja 10 centus, tad tagad faktiskā vērtība noteikti kļuvusi mazāka.

– Sabiedrība interesējas arī par depozīta sistēmas paplašināšanu. Jūs gan iepriekš esat norādījis, ka visa tara tajā nav jāiekļauj, bet varbūt ir kādas ieceres.

– To tiešām nenoguris skaidroju, ka depozīta sistēmā nevajag iekļaut visus iepakojuma veidus.

Tāpēc, skatoties uz sistēmas paplašināšanu, šogad plānots monitorings dabā, lai noskaidrotu, vai ir vēl kādi iepakojuma veidi, kas sistemātiski nonāk vidē. Tad tie būtu iekļaujami.

Bieži jautā par piena pudelēm, bet tie ir higiēnas jautājumi un liels risks padarīt esošo sistēmu nepievilcīgu lietotājiem.

Jautā arī par vīna pudelēm, bet mūsu un citu valstu prakse rāda, kā šādu dzērienu patērē mājās un stikla šķirošanas konteineri pilnībā nosedz vajadzības.

Turklāt šis ir smags iepakojums, kādu cilvēki nelabprāt nes uz taromātiem.

– Sistēmu ieviesām vēlāk par kaimiņiem, bet kā pašlaik izskatāmies starp Eiropas valstīm?

– Bijām gandrīz pēdējie Baltijas jūras reģionā, pērn pievienojās Polija. Taču pārējā Eiropā – Austrija ieviesa pagājušajā gadā, Īrija un Rumānija pirms diviem gadiem, Spānijā, Itālijā, Francijā, Čehijā un Lielbritānijā tās vēl nav.

Ļoti daudz rādām savu depozīta sistēmu citām valstīm, pie mums brauc mācīties.

Jāuzsver, ka Baltijas valstīs apmēram uz puses dzērienu iepakojuma ir visu trīs valstu zīmītes. Ja Latvijā nopērkam minerālūdeni ar Igaunijas zīmīti, tad ar ļoti lielu varbūtību šai valstī varēsim to nodot, un otrādi.

Jāsaka gan, ka tūrisma radītā iepakojuma kustība ir ļoti maza.

Esam vērtējuši vienotas sistēmas iespēju Eiropā, bet tā būtu ļoti dārga un sarežģīta, savukārt rezultāts 99,9 procentiem, kuri pērk ikdienas patēriņam, nāktos maksāt dārgāk par produktiem, lai šo sistēmu uzturētu.