Latvijas sabiedrībā pastāv kopīga izpratne un vienošanās,
kas nostiprināta arī publiski, piemēram, Nacionālajā attīstības plānā, Latvijas
ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030, arī daudzos citos
dokumentos, ka mūsu valsts tautsaimniecības pilnveides un tautas labklājības
pieauguma galvenais virzītājspēks ir izglītība.

Intelekta ekonomika ir skaidrs virziens, ko nospraudušas valdības
un ko atbalsta zinātnieki un ekonomikas eksperti. Vienlaikus Latvijas novadu
identitātes saglabāšanai būtiska ir mazo skolu esības problēma retinātas
apdzīvotības apstākļos – pērn mācību gadu uzsāka 250 skolas, kurās mācās mazāk
ne kā simt bērnu, kurai virkne nozares lietpratēju kā neizbēgamu risinājumu
redz pāreju uz Rietumeiropai raksturīgo sešu klašu pamatizglītību un kā loģisku
turpinājumu – sešu klašu vidējo izglītību.

Vismaz piecus gadus Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas
valdībās esmu strādājis ar nacionālās attīstības, Eiropas Savienības, intelekta
un tautsaimniecības struktūras jautājumiem, pētījis izglītības rīcībpolitiku,
tāpēc esmu sagatavojis priekšlikumus Izglītības likuma grozīšanai, kuri paredz
vidējās izglītības obligātumu pēc pārejas perioda, no 2018.gada iedzīvotājiem
līdz trīsdesmit gadu vecumam.

Priekšlikumi paredz arī sešu gadu pamatizglītības programmu
un sešu gadu vidējās izglītības programmu posmus, kuri vismaz daļēji risina
problēmu, ka Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrā, Profesionālās izglītības
likumā un nu arī Izglītības likumā būs dažādi, savstarpēji nesaskanīgi
kvalifikāciju apraksti. Šo piedāvājumu kolēģiem Saeimā būs iespēja vērtēt un
atbalstīt šo ceturtdien, 18. jūnija plenārsēdē.

Mūsu valstij kļūstot par attīstītu ekonomiku,
pilnveidojoties darba dalīšanai, būtiski samazinoties pieprasījumam pēc
mazkvalificēta darbaspēka, vismazāk izglītoto sabiedrības daļu gaida garantēts
bezdarbs. Jaunākā jeb 2011.gada tautas skaitīšana liecina: vidējās izglītību
nav ceturtdaļai iedzīvotāju, no tiem teju septiņu procenti nav ieguvuši pat
pamatizglītību. Pērn šis skaitlis samazinājies līdz 17% iedzīvotāju, taču
joprojām būtisks. Savukārt darba meklētāju vidū cilvēku ar pamata vai zemāku
izglītību īpatsvars pat pieaudzis no 18% 2012. gadā līdz piektdaļai 2014. gadā.
Šī sabiedrības daļa ir vistuvāk būšanai par slogu sociālajam budžetam. Mazāk
izglītotu līdzpilsoņu izredžu šaurību šķiet vairs nav īpaši jāpierāda.

Mūsu nav tik daudz, lai varētu atļauties izšķērdēt Latvijas
bērnu nākotnes iespējas.

Lai Latvijā iespējami samazinātu jauniešu bezdarbu, kura
risks Eiropas Savienībā jau tā ir nesamērīgi liels, mūsu pienākums ir
pārskatāmā nākotnē ieviest obligātu vidējo izglītību, kas nozīmē tās ieguves
turpināšanu līdz trīsdesmit gadiem.

Uzreiz jāuzsver, ka vidējā izglītība nozīmē ne vien
vispārējo vidējo, kuras jēga un likumsakarīgs turpinājums ir studijas
augstskolā, bet arī profesionālo vidējo, kā 
īpatsvars ir būtiski jāpalielina un kam jāvelta plašākās pūles
kvalitātes uzlabošanā.

Pērn profesionālo izglītību izvēlas aptuveni 37% pamatskolu
beidzēju; tas ir nepietiekami. Mūsu uzdevums ir sasniegt apstākļus, kad vairāk
ne kā divas trešdaļas vidējās izglītības absolventu astoņpadsmit gadu vecumā ir
apguvuši arodu un ieguvuši profesionālas iemaņas. Protams, būs medicīnisku
apsvērumu radīti izņēmumi, tāpēc esmu piedāvājis Ministru kabinetam deleģēt
tiesības izdot noteikumus, kādā nodrošina vidējās izglītības ieguves
īstenošanas obligātumu, paredzot izņēmumus personām veselības dēļ un nosakot
tiesību ierobežojumus, kā arī to īstenošanas kārtību, tām pilngadīgām personām,
kuras nepilda vidējās izglītības ieguves pienākumu; motivēšanas mehānismi
varētu būt dažādi, tā ir ekspertu un valdības kompetence.

Apsteidzoši jāsaka, ka gluži nevietā ir viltus arguments par
obligātumu kā padomju režīma palieku, piespiedu izglītība ir Eiropas pazīme jau
kopš Platona Valsts laikiem, turklāt vietā atgādināt, ka Kurzeme un Vidzeme
kopā ar Prūsiju un Austriju ir celmlauzes vispārējā pavalstnieku izglītošanā,
kad tas nenotika Anglijā, Francijā un ASV, taču šodien ir obligāta vidējā ir
laikmetīga Rietumeiropas tendence, piemēram, Portugālē, Ungārijā obligāta ir
divpadsmit gadus, Apvienotajā Karalistē – vienpadsmit, divpadsmit, turklāt
britu valdība nesen pagarināja, motivējot ar ienākumiem, veselību un drošību,
Nīderlandē pat trīspadsmit gadus ilga mācīšanās. Arī citur pasaulē – 2007. gadā
obligātās izglītības vecumu paaugstināja Izraēla, 2009.gadā daži štati
Austrālijā, 2014. gadā ASV Vašingtonas apgabals noteica pienākumu mācīties
vidusskolā.

Publiska diskusija par nepieciešamību noteikt pienākumu
izglītoties vismaz trīspadsmit gadus (ieskaitot gadu pirmsskolā) Latvijā norit
jau vismaz septiņpadsmit gadu, kopš 1998.gadā laikrakstā publicēts kādas plaši
pazīstamas partijas manifests. Šo nostāju programmās atbalstījušas teju visas
valdošās politiskās organizācijas – sākot ar partiju Jaunais laiks 2002.gada
Saeimas 8.vēlēšanās, arī, piemēram, VIENOTĪBA 11.Saeimas vēlēšanās, beidzot ar
Zaļo un zemnieku savienību 2014.gada 12. Saeimas vēlēšanās.

Virkne izglītības nozares lietpratēju ir pauduši
nepārprotamas rekomendācijas par labu vidējās izglītības obligātumam, minēšu
tikai nākamo Latvijas Universitātes rektoru, akadēmiķi Indriķi Muižnieku un
esošo Rīgas Tehniskās universitātes rektoru, akadēmiķi Leonīdu Ribicki.

Atskatoties vēsturē – pat 
Satversmes sapulcē diskutēja par vidējās izglītības obligātumu.  Jau 2011.gadā Valda Dombrovska un 2014.gada
sākumā Laimdotas Straujumas valdības deklarācijās pieņemta pāreja uz obligātu
vidējo izglītību. Tāpēc vēl vairāk izbrīna par iemesli, kuru dēļ kolēģi Izglītības,
kultūras un zinātnes komisijā neatbalstīja obligātās izglītības ilguma
palielināšanas priekšlikumu kopu, kura ietver būtisku pārejas periodu līdz
2018.gadam.

Šādos apstākļos nebūs īsti godīgi pret pamatskolas bērniem,
kuri dzimuši ne vien neatkarību atguvušajā valstī un liela daļa kopš ierašanās
pasaulē dzīvo Eiropas Savienībā, vēl gadiem turpināt debates, tā vietā ir
strauji jāsagatavo normatīvā bāze, kas ieviestu tiesisko noteiktību, ka
jaunietim līdz noteiktam vecumam tomēr būs pienākums mācīties, var diskutēt
vienīgi par 30 gadu vecuma robežu.

Ikviena jauna sabiedrības dalībnieka mācīšanas vismaz
trīspadsmit gadus sekmēs ne vien agrīnu profesiju iegūšanu, uzņēmējdarbības
iemaņu pieaugumu, tautsaimniecības izaugsmi un Latvijas sabiedrības
intelektuālo attīstību, bet arī ļaus veiksmīgi sakārtot izglītības iestāžu
tīklu Latvijā.

Neatkarīgi no iepriekš minētajiem apsvērumiem vidējā
izglītība jānosaka par obligātu arī tāpēc, lai Latvijas izglītības sistēmu
tuvinātu agrīnai profesionālai ievirzei, Vācijai, Austrijai un Rietumeiropai
līdzīgai izglītības struktūrai. Deviņus gadus ilga pamatizglītība ir raksturīga
Austrumeiropai. Teiksim, Anglijā, Francijā pamatizglītība ilgst sešus, Vācijā
vairumā federālo zemju – četrus gadus.

Ja vēlamies agrīnu duālo izglītību, savlaicīgu amata apguvi,
mums ir jāpāriet uz sešu gadu pamatizglītību un sešu gadu vidējo izglītību,
īstenojot principu, ka pamatizglītība ir tuvu bērna dzīvesvietai, kas ļaus
saglabāt mazās skolas novados kā vienotas izglītības un kultūras iestādes, bet
vidējās izglītības programmu īstenošanā priekšroka tiek dota izglītības
kvalitātei, koncentrācijai laikmetīgās, tehniski bagātīgās iestādēs, kur
vispārējās izglītības programmās ir akadēmiski augstu vērtēti mācībspēki,
profesionālās izglītības programmās pasaules līmeņa tehnoloģijas, kā arī pastāv
arī izglītības procesā lietderīgā veselīgā sāncensība un sadarbība starp plaša
interešu apjoma un skaita bērniem.

Vajadzīgā pamatskolas gadu samazināšana par labu vidusskolai
kategoriski nav īstenojama tikmēr, kamēr mūsdienu atvērtajā un strauji
mainīgajā pasaulē vien pamatizglītību likumdevējs ieskata par obligātu.

Obligātas vidējās izglītības ieviešanai nav nepieciešams grozīt
Satversmes 112.pantu, jo valstij nav liegts pilsoņa pienākumu loku papildināt
virs Satversmē noteiktā pilsoņa pamatpienākumu loka. Šis ir konceptuāls lēmums,
jo manis piedāvātajos priekšlikumos plānots, ka izmaiņa stātos spēkā no 2018.gada
1.septembra, tātad gan skolām, gan skolotājiem, gan jauniešiem, gan
pašvaldībām, izglītības ierēdniecībai būtu pietiekami ilgs trīs gadu periods
sagatavoties intelekta tautsaimniecības veicināšanai šādā veidā.

Atbalstot pienākumu ikvienam apgūt zināšanas un prasmes
profesionālā vai vispārējā vidusskolā, mēs īstenosim Satversmes priekšvārdā
ietvertās vērtības – rūpes par nākamajām paaudzēm, Eiropas kultūrtelpas un
latviešu tautas dzīvesziņai raksturīgo vēlmi pēc zināšanām, pēc intelektuālas
pilnības un gara bagātības, jo izglītība nav tikai tautsaimniecība, bet pamatā
tā ir apgaismība, kas rada prieku par dzīvi.