Lieldienas baznīcā ir lielākie svētki. Kaut ļaudīm nereti
šķiet, ka lielākie svētki ir Ziemassvētki, tā patiesībā nav – Lieldienas ir
svarīgākie svētki.

Lieldienu svētdiena ir tā diena, kad Kristus tika
atmodināts, cēlās augšā no kapa un līdz ar to arī mums deva cerību, ka mēs
nepaliksim mūžīgi kapā, bet celsimies un dzīvosim ar Viņu. Tā kā Viņš ir
uzvarējis nāvi, tad arī mēs ticam, ka Viņš spēj pārvarēt dažādas mūsu grūtības
un problēmas. Mums ir liels prieks un Lieldienas mums ir cerību pilna diena.

Lieldienas svinam dažādi. Tie nepacietīgākie svinēt sākam
jau sestdienas vakarā ar tā saucamo vakara Gaismas dievkalpojumu. Sākam pirms
pusnakts, lai tad, kad pienāk īstais datums, kaut saule nav uzaususi, jau
svinam Lieldienas un slavējam Dievu. Iesākam klusumā un tumsā, bet, kad pienāk
Lieldienu rīts, tad iededzam gaismas un ar ērģeļu un dziesmu skaņām gavilējam
un priecājamies par to, ka Kristus ir augšāmcēlies un mums ir dota mūžīgās
dzīves cerība.

Svētdienā ir arī dienas dievkalpojumi. Parasti jau ģimenes
sanāk kopā, sēžas pie galda un ievēro visas tradīcijas, kas Lieldienas dara
skaistas. Gan ar olu krāsošanu un sišanu, gan šūpošanos. Tā ir skaista un
prieka pilna diena.

Olai ir ļoti liela simboliska nozīme. Olu redzam kā čaulu,
kā akmeni. Kaut liekas, ka tur nekas dzīvs nav, no olas izšķiļas dzīvība. Kā
Kristus iznācis no akmens kapa. Tā ir simboliskā līdzība ar olu.

Šūpošanās gan ir tautas tradīcija. Taču tā ir skaista tradīcija,
kaut teoloģiski lielu nozīmi šai tradīcijai neredzu. Bet visam jau nav jābūt
teoloģiskam, ir jau arī tautai savas prieka izpausmes.

Jāpiebilst gan, ka Lieldienas nav tikai Lieldienu svētdiena.
Patiesībā Lieldienas sākas daudz agrāk. Pirms Lieldienu svētdienas ir Klusā Sestdiena,
kad Kristus guļ kapā.

Lielā Piektdiena ir vistumšākā diena, kurā Jēzus tika sists
krustā. Tad mēs esam ļoti klusināti – ērģeļu skaņas neskan, mēs nedziedam. Arī
sestdienā esam klusi, vien pašā vakarā paši nepacietīgākie uz pusnakti sanākam,
lai sagaidītu Lieldienu rītu ātrāk.

Zaļā Ceturtdiena ir Svētā vakarēdiena diena, kurā Jēzus
aicināja kopā visus savus mācekļus. Tad Viņš arī izdalīja maizi un teica: tā ir
mana miesa. Un dalīja vīnu, teikdams: tās ir manas asinis.

Šī ir tā diena, kad ir iestādīts Svētais Vakarēdiens, ko mēs
pieņemam kā ļoti lielu dāvanu un katrā dievkalpojumā arī svinam, tādējādi
gūdami īpašu stiprinājumu. Mēs arī ticam, ka Dieva vārds, ko Viņš saka, tas arī
ir. Ja Kristus saka, ka šī maize ir Viņa miesa, tad to tā arī pieņemam un
tādējādi saņemam stiprinājumu ceļā uz mūžīgo dzīvību. Un, ja Viņš saka, ka vīns
ir Viņa asinis, tad mēs ticam, ka tā tas ir, un ar pateicību un prieku to
pieņemam un tā uzņemam Kristu sevī.

Ticējums, ka Zaļajā Ceturtdienā nedrīkst no meža nest neko
mājās, jo tad ieviesīsies kukaiņi un rāpuļi, ir tautas tradīcija, tai nav
nekāda sakara ar notikumu, ko mēs svinam Zaļajā Ceturtdienā. Zaļā Ceturtdiena
ir Svētā Vakarēdiena iestādīšanas diena un šajā dienā ir divi dievkalpojumi. Pa
dienu visi ordinētie mācītāji sanāk kopā – mums ir kopīgs dievkalpojums, kurā
atjaunojam savu ordinācijas solījumu. Savukārt Zaļās Ceturtdienas vakarā ir
Svētā Vakarēdiena iestādīšanas dievkalpojums, kurā pievēršam uzmanību tieši šim
tematam.

Lieldienām gatavojamies ilgākā laika posmā – ar Gavēni.
Gavēņa laiks aizsākas ar Pelnu Trešdienu. Izskaitot ārā svētdienas, līdz
Lieldienām no Gavēņa sākuma iznāk 40 dienu. Šajā laikā solidarizējamies ar
Kristu Viņa ciešanās. Tas arī atsaucas uz to, ka Kristus, pirms uzsāka
kalpošanu, 40 dienas kalpoja tuksnesī.

Gavēšana mūsu baznīcā ir brīvprātīga. Katrs atrod savu
veidu, kā gavēt. Kopējos vilcienos gavēšana ir sevis ierobežošana, lai
atcerētos gan savu grēcīgumu, jo Gavēnis ir grēku nožēlas laiks, gan atcerētos,
ka pie Kristus mēs no tā visa topam atbrīvoti un ka Lieldienu rīts ir tas, kas
mūs atbrīvo no visām mūsu vainām un visiem mūsu grēkiem.

Gavēšanas laiks ir sevis attīrīšanas laiks, sevis
pārbaudīšanas laiks, grēku nožēlas laiks. Bieži vien šis laiks ir cieši
saistīts ar labdarību. Ļoti labi ir gavēt, no kaut kā atturoties, un ietaupītos
līdzekļus dot labdarībai – dot tiem, kas ir trūkumā vai pat nodot misijas
organizācijām, lai tās līdzekļus nodot trūkumcietējiem citās valstīs. Mēs,
piemēram, esam sākuši rūpēties par Indijas misiju, kas aizsākta jau pirmās
Latvijas brīvvalsts laikā.