Pēteris Kalks: Nedomāju, ka ”Baznīcu nakts” ir veids, kā piesaistīt jaunus draudzes locekļus
Pēteris Kalks, Svētās Trīsvienības katedrāles dekāns
”Baznīcu nakts” ir papildu iespēja vairāk tiem cilvēkiem, kuri nav draudzes locekļi un kuri varbūt nav ticības dzīvē tik dziļi kā draudzes cilvēki.
Bet, protams, ka baznīcas mums ir līdzās un tur daudz kas notiek. Un Baznīcu naktī cilvēki var ienākt vienkāršāk, sev pierastākā veidā. Un iepazīties ar to, kā tad baznīcas dzīvo, kas baznīcās notiek, ko tur sludina, kādus pasākumus rīko. Tāpat var uzzināt, kāda ir baznīcas vēsture, kāds ir kultūras konteksts, kurā baznīca dzīvo.
To Baznīcu naktī arī cenšamies parādīt. Gan draudzes cilvēkiem, gan īpaši tiem, kuri tik bieži baznīcā neiegriežas.
Nav noslēpums, ka Svētās Trīsvienības katedrāle ir arī ievērojams tūrisma objekts Liepājā. Iespēja izzināt katedrāles vēsturi, uzkāpt dievnama tornī ir viena no šķautnēm. Pirmkārt, baznīca ir vieta, kur mēs savu ticību kopjam un veidojam attiecības ar Dievu. Otrkārt, baznīca ir vēsturiska celtne ar brīnišķīgiem kultūras pieminekļiem, piemēram, ērģelēm.
Ērģeles gan mēs no ķēķa puses ”Baznīcu naktī” neļaujam apskatīt. Nav iespējams tām tuvāk piekļūt, katram interesentam pieiet pie ērģeļu mehānismiem. Bet uzkāpt baznīcas tornī gan ir iespēja ikvienam. Tāpat, protams, apskatāms gan pulksteņa mehānisms, gan viss pārējais, kas tornī no iekšpuses redzams. To rādām un par to stāstām.
Ja runājam par baznīcas mērķiem lielos vilcienos, tad galvenais ir sludināt Evanģēliju. Un, ja cilvēki tam atsaucas un pievienojas draudzei, tas ir lielākais un skaistākais notikums, kas ar cilvēku var notikt viņa dzīvē.
Bet mēs to neizvirzām par primāru mērķi. Un es nedomāju, ka ”Baznīcu nakts” pasākumi ir veids, kā piesaistīt jaunus draudzes locekļus. Bet, ja tas notiktu, mēs, protams, tikai priecātos.
”Baznīcu naktī” cilvēki, protams, apmeklē dažādus dievnamus. Domāju, ka pie mormoņiem apmeklētāji neieradīsies, jo mormoņi nepiedalās ”Baznīcu nakts” pasākumos. Mormoņus arī nevarētu uzskatīt par kristīgu baznīcu.
Bet tas, ka cilvēki staigā, nav slikti. Viņi ierauga kristīgo ticību visā tās daudzveidībā. Ja jau mums ir tās konfesijas, tad arī cilvēkiem ir interesanti, ar ko tās atšķiras, kādas ir atšķirības dievnamu iekārtojumā un draudzes ikdienā un dzīvē, kā viņi savu ticību realizē.
Kāpēc gan neiepazīt dažādas konfesijas? Jo cilvēki vairāk zina, ir labāk informēti, jo viņi ir izglītotāki.
Kuru konfesiju un draudzi izvēlēties? Ir dažādas situācijas. Un arī izjūtas mēs nevaram apiet. Ja cilvēka senči ir bijuši pie kādas konfesijas piederīgi, bet cilvēks aiziet un šajā dievnamā nepavisam nejūtas labi, tā nebūs viņam īstā vieta.
Bet šādas situācijas visdrīzāk gadās, ja bijis kāds pārrāvums ticības dzīvē. Piemēram, viena paaudze ir izkritusi. Tad cilvēkam šī konfesija jāiepazīst pilnīgi no jauna. Tad droši vien cilvēks apstaigās vairākas baznīcas un draudzes un vadīsies pēc savām izjūtām.
Bet, cik es zinu, tad pārsvarā jau tomēr cilvēki vadās pēc paaudžu pēctecības. Tur kur tēvi un vectēvi gājuši, tur iet vispirms. Un tikai tad, ja galīgi nepatīk, tad varbūt meklē ko citu.