Pēc vairāku gadu gaidīšanas, liktenis beidzot izvēlējies brīdi, kad attīstīt manu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu Baltijas valstīs. Mana jaunā dzīve Latvijā aizsākusies ar vairākiem intensīviem mēnešiem. Tas ir pietiekams laiks, lai “uzsūktu” sevī sajūtas, ko radījušas manas jaunās mājas.

Liepāja – vēju pilsēta, omulīga pilsēta Baltijas jūras krastā – būs vismaz gadu vieta, kur īstenoties maniem sapņiem.

Dzīvoju vecā divstāvu koka mājā ar savu mentoru un liepājnieku Kasparu un Davidu, kurš tagad kļuvis par draugu un kolēģi. Davids ir puisis no mazas pilsētiņas Riedau, kas atrodas skaistās Austrijas pašā sirdī. Turklāt mums ir pievienojusies jauna iemītniece – Line no Francijas. Līdzāspastāvēšana ir lieliska, tāpat kā viss brīvprātīgā darba projekts. Mājā ir vairākas krāsnis, un viena no tām ir manā istabā. Uzskatu, ka tas romantisks vieds, kā cīnīties ar aukstumu ziemas naktīs. Tā ir citādāka situācija, tālu prom no lielu pilsētu komforta, bet īsti.

Pludmale no mūsu mājas ir piecu minūšu attālumā. Tur paveras lēzens un bezgalīgs plašums. Ar smalkām smiltīm un mūžīgu paralēli ziemeļu debesu horizontam. Piemājas dārzā nakts klusumā var saklausīt neskaidras viļņu skaņas… Brīvprātīgā darba pirmajā nedēļā piedzīvoju kristības, oktobra mēnesī dodoties peldēt ledainajā ūdenī. Zaļums no paša sākuma līdz beigām, lai arī bez kalniem, Latvija ir lieliska vieta, kur gūt mieru, izņemot galvaspilsētu Rīgu.

Katru dienu, ik minūti, notiek kaut kas jauns, un tas joprojām nerimstas. Katra diena ir savādāka, jo strādāju ar bērniem un jauniešiem, vecumā no diviem līdz 19 gadiem, dažos gadījumos arī vecākiem. Realizēju dažādas aktivitātes: palīdzu ar brīvā laika organizēšanu divās pilsētas skolās. Vienā ir pārsvarā ”ielas” bērni, bet otrā – bērnudārza vecuma mazuļi. Turklāt trīs reizes nedēļā Liepājas Olimpiskajā centrā mācu spāņu valodu. Pagaidām viss norisinās veiksmīgi. Pirmajās dienās pieteicās vairāk kā 35 cilvēki! Protams, pasniedzu arī angļu valodu, ko esmu ļoti uzlabojis no pamata zināšanu līmeņa. Pārzināt un mācīt valodu, kas nav dzimtā, tik daudziem cilvēkiem, bija patiešām pamācošs grūdiens un laba pieredze.

Pastāv vispārpieņemta pārliecība, ka ziemeļvalstu cilvēkiem ir “auksta daba” attiecībā pret iebraucējiem. No personiskās pieredzes varu teikt, ka tas ir tālu no patiesības. Esmu uzņemts tiešām labi, cilvēki ir silti un draudzīgi. Viņi ir vienkārši un smaidīgi, bet Liepājas pilsēta – mierīga un droša. Daudzie kaķi, vārnas un kaijas atgādina par manu dzimto pilsētu.

Šobrīd dzīve ieņēmusi nenosakāmu tempu. Mierīgu, bet laiks lido… Esmu to izmantojis, lai apceļotu vairākas apkārtesošas valstis un vietas. Vienmēr mans mērķis ir bijis iepazīt tālās ziemeļu valstis… Un tagad tas ir izdevies.

Tagad, kad valsti sasniegušas zemas gaisa temperatūras, izjūtu īstu ziemu – desmit grādus zem nulles un sniega puteņus. Dabas spēks liek justies dzīvam.

Ramons Kouto,
“Liepājas Jaunatnes centra” brīvprātīgais no Spānijas