Lai arī globālā krīze ir darījusi savu un pilsētas jauniešu vecākiem vairs nav tik daudz naudiņas kabatās, kā tas bija pirms gadiem trim, tomēr “rolleru” kults nav pavisam iznīcis. Savu artavu tajā ir ieviesuši tā saucamie “ķīnas brīnumi”, kas ir vairākas reizes lētāki par pazīstamu zīmolu “skuteriem”, līdz ar to daudz pieejamāki.

Vai man viņi traucē? Ja man šis jautājums būtu uzdots pirms dažiem gadiem, tad viennozīmīgi būtu atbildējis, ka jā. Šie mini brīnumi bija saradušies kā stintes, vienu, otru ziemu Liepājas kanālā. Cits par citu drosmīgāks un bravūrīgāks. Ceļu satiksmes noteikumi tika ievēroti tik vien, lai apstātos pie luksofora sarkanā signāla.

Ripinoties pa Liepājas ielām, ne reizi vien esmu gan pats trāpījis kutelīgās situācijās, gan novērojis neskaitāmas avārijas situācijas, ko izraisīja šie padsmitgadīgie “psihopāti”. Katrā ziņā no brīža, kad ceļu policijas darbinieki sāka pastiprināti dresēt un pievērst uzmanību šiem “skūteristiem”, situācija ir manāmi uzlabojusies. Uz doto brīdi nevaru teikt, ka man viņi traucē, jo viņi ir tiešām maz un nemanāmi.

Cits stāsts ir par jaunības “bezpriģela” kāri un principu – jo skaļāk, jo labāk. Arī es daudzus gadus atpakaļ esmu izslimojis šo slimību, apzāģējis izpūtēju pēc iespējas īsāku, izpakojis, vai vispār to demontējis, lai tik tas “mopiņš” brēc kā ugunsdzēsēju sirēna. Un pats lielākais prieks bija aizmukt no kādas pārkaitinātas tantes un izvairīties no viņas mestās galošas vai malkas pagales. Tas viss ir pārejoši un agri vai vēlu apnīk katram. Man arī apnika. Vienmēr atradīsies kāda Ome, kāds Opis, kam tas zāģēs dvēseles stīgas, bet tā nav tā globālākā problēma un ir milzum daudz citas problēmas, par ko uztraukties vairāk.

Vēl nesen dzīvoju divu lielu Liepājas ielu krustcelēs un, lūk, šie pusnakts “zīmuļi” ar nopuvušiem “BMW” vai gadsimtu vecām japāņu “miskastēm”, ar noravētiem izpūtējiem vai bez izpūtējiem, mani kaitina trīssimt reizes vairāk. Pēc skaņas liekas, ka tūlīt šie sporta reaktīvie rumaki sasniegs skaņas ātrumu un mikrorajons paliks bez logu stikliem, bet paskatoties pār balkona margām, ak vai, šī sapuvusī lamata kustās nedaudz ātrāk, kā pensionāru pāris nūjojot. Tieši tad gan ir kapitāla dusma un gribas noparkot kādu pusķieģeli vai šīfera loksni uz motora pārsegā.

Ja arī kāds mēģina ko iebilst un teikt, ka tomēr motorolleristi ir uzmācīgāki, kā sīkie knauši vasaras naktī, tad ieteiktu apmeklēt kādu no Rietumeiropas valstīm, piemēram, Itāliju un tad padomāt. Tur tiešām viņu ir vairāk kā autovadītāju un viens par otru gudrāks, asāks, labāks, stulbāks. Pie mums vēl te ir klusā, labā Eiropa, bez pārmērīgās un nogurdinošās ikdienas kņadas.

Reigans