Ja kāds pērn ap šo laiku būtu teicis, ka mans puika aizies dzīvot uz Rīgu, es būtu nodomājis, ka cilvēks ir pilnīgi sajucis. Bet kopš augusta beigām, lai varētu turpināt hokeju spēlēt augstā līmenī, mans vecākais dēls patiešām ir pārcēlies. To, ka sabruks “Metalurga” izveidotā sporta sistēma, neviens nevarēja iedomāties. Tā bija tiešām sakārtota un ļoti augstā līmenī, – sākot no maziem bērniem līdz pat senioriem. Bija šoks, kad viss sabruka. Bet, paldies Dievam, hokejs vēl Liepājā ir. Domāju jau, ka halli slēgs ciet.

Dēlam, kurš šobrīd ir Rīgā, ir tikai 15 gadu. Atceros, ka īsti vēl negribējām laist viņu prom. Bet vasarā par to, kas un kā būs tālāk, bija liela neziņa. Nākotne nerādījās daudzsološa. Nāca piedāvājums no galvaspilsētas, un izšķīrāmies tam par labu. Protams, sākums bija grūts. 15 gadu vecumā pašam bija jāsāk dzīvot, gatavot ēst utt. Tagad jau ir labāk, ar situāciju aprasts. Dēla pārcelšanās arī mums, vecākiem, izmaksā daudz dārgāk, nekā, ja viņš trenētos tepat Liepājā. Pirms viss pajuka, puikām pusaudžu vecumā šeit bija izaugsmes iespējas, bija, kur augt un attīstīties, bija uztaisīta jaunatnes hokeja līga, kurā spēlēt. Tagad tās vairs nav. Nav arī lielās “Metalurga” komandas. Tie arī bija galvenie iemesli, kāpēc nolēmām atvasi laist uz Rīgu.

Hokejā trenējas arī mans otrs dēls, viņam šobrīd ir astoņi gadi. Par mazo izglītošanu nevaru sūdzēties. Treneri strādā, viss notiek. Klusībā ceru: kamēr aug mans otrs dēls, atkal tiks izveidots kas līdzīgs vecai sistēmai, lai arī puikām pēc 14 gadu vecuma šeit būtu izaugsmes iespējas. It kā kaut kas ir, bet tas mani neapmierina. Zinu, ka pilsēta dara visu, ko var. Labi, ka vispār ir futbols un hokejs, ka bērni var turpināt trenēties.

Katrā sliktumā ir savs labums. Agrāk dēlam treniņi notika pusdienlaikā. Saprotams, ka normāli strādājošam cilvēkam šajā laikā izvadāt bērnu uz treniņiem ir gandrīz neiespējami. Atlika lūgt palīdzību citiem, bet arī tas ne vienmēr bija risinājums. Ne visas omītes prot bērnu apģērbt nepieciešamajā hokejista ekipējumā. Futbolā tādā ziņā ir vienkāršāk. Kopš vairs nav lielās “Metalurga” komandas, treniņi mazajiem notiek vakaros. Tas ir ļoti labi – varu gan bērnu aizvest, gan paskatīties, ko viņš treniņā dara. Arī pēc pārņemšanas treniņi notiek piecas reizes nedēļā – tāpat, kā līdz šim. Īstenībā pietiktu ar četriem, jo bērnam ir vēl “sausie” treniņi – vingrošana utt. Treneri arī palikuši tie paši vecie. Nezinu, kā viņiem šobrīd ar algām, bet savu darbu viņi dara tāpat, kā to bija darījuši pirms pārmaiņām. Neesmu saskāries ar attieksmi – neko negribu darīt, man vienalga.

Jā, treniņprocess jaunajiem hokejistiem notiek, taču par nākotni tomēr ir neziņa. Taisni attiecībā uz vecākajām sportistu grupām. Gribētos, lai bērniem būtu iespēja piedalīties turnīros ārpus Latvijas, kā tas bija iepriekš, lai būtu, kurp augt un attīstīties. Tagad hallē arī mazāk notiek spēļu, mazajiem nav no kā mācīties – nav lielās komandas uz ko paskatīties.

Par spīti visam neesmu manījis, ka vecāki savus bērnus ņemtu ārā un pārorientētu uz citu sporta veidu. Piemēram, 2007.gadā dzimušie ir ļoti daudz – vismaz 30 spēlētāju, ja nemaldos. Vidēji ir aptuveni 15 līdz 20. Tā kā hokejs Liepājā turpina dzīvot. Ceru, ka tā arī paliks.