Ja bērnam brīvais laiks ir aizņemts, tad arī nav iespēju domāt par dažādām muļķībām, par apreibinošo vielu lietošanu. Priecājos, ka skolā, kurā mācās mans jaunākais dēls, ir florbols. Viņš ir ļoti aizrāvies ar šo sporta veidu. Bērns dzīvo florbolā, līdz ar viņu arī mēs, jo braucam uz sacensībām, ejam uz treniņiem. Dēls jāpavada, jo tie notiek vēlu vakarā. Diemžēl šā brīža situācija ir tāda, ka pilsētā nav zāļu, kurās trenēties. Šo problēmu būtu jārisina. Savukārt mans otrs dēls aizrāvies ar tehniskām lietām. Viņu arī vairs nav nepieciešams pieskatīt, pats liels cilvēks.

Tikšanās ar kampaņas “Lieto barā, mirsti viens!” rīkotājiem bija vērtīga. Tās laikā mēs, vecāki, tikām informēti par to, kādas pazīmes liecina par narkotiku lietošanu, kā arī tikām aicināti ar bērniem pārrunāt narkotisko vielu lietošanas bīstamību. Saņēmām informatīvu bukletu. Noteikti to palasīšu, turklāt kopā ar savu dēlu. Jo uzskatu, ka ar bērniem ir jārunā, un arī jāuzklausa. Tā vajadzētu būt ikvienā ģimenē.

Sanāksmes laikā izvērsās arī diskusijas. Man, piemēram, nebija skaidrs, kāpēc tā saucamo legālo narkotiku veikalus nav iespējams slēgt un kāpēc vispār tiek izdota atļaujas to atvēršanai. Izrādās visur ir birokrātija, likumi, kas savā ziņā ir šķērslis problēmas risināšanai. Bērnu ir tik maz palikuši, un vēl viņus apdraud kas tāds. Tas ir satraucoši. Mēs kā vecāki noteikti esam par to, lai šādas tirgotavas likvidētu. Parakstus mēs noteikti savāktu, ja vien tas ko līdzētu. Kāpēc kas tāds ir vajadzīgs, ja nav iespējams kontrolēt?

Jā, piekrītu – pret narkotiku apkarošanu jāiesaistās visai sabiedrībai. Manuprāt, līdzētu arī informatīvas filmas par narkotiku postošo ietekmi, ko rādīt skolās. Protams, tas nepaglābtu visus, bet kāda sirsniņu skartu noteikti. Un jāsāk ar 10, 11 gadus veciem skolēniem. Vēlāk jau var būt par vēlu. Lielākais, kas būs pamēģinājis, to neuztver kā mazākais. Manuprāt, jebkurai ģimenei vajag pievērst uzmanību narkotiku problēmai, domāt, ka tas mani neskars, būtu muļķīgi.