Intervija ar laivu nomas uzņēmuma “Redzēt debesis” īpašnieku Rolfu Jansonu.

– Kāda situācija šopavasar, cik piegružota ir daba?

– Mēs dzīvojam Tebras krastā un esam uzņēmušies tādu kā šefību pār šo upi.

Patlaban no mūsu mājām, kas ir pie Saļienas, apmēram 20 kilometru no Tebras un Durbes satekas, daudzmaz esam pa krastiem gan nolaivojuši, gan nogājuši. Skats ir labs, ja salīdzina ar senākiem laikiem.

Pēdējos aptuveni 20 gados situācija ir krietni uzlabojusies.

Vispār nav jaunu atkritumu, kas varētu būt palikuši no pagājušās vai aizpagājušās sezonas. Mēs atrodam senākus, kas kādus 10–15 gadus veci. Piemēram, var redzēt alus bundžas no rūpnīcām, kuras vairs nepastāv.

Šajā pavasarī atrodam to, kas atklājies pēc ziemas augstajiem paliem. Upe aizskalojusi lapas, zarus un augsnes virskārtu, un parādījušies senie atkritumi, kas gulējuši krastos.

– Vai atkritumu vairs nav tādēļ, ka cilvēkiem naudas mazāk un tik daudz vairs nebrauc dabā?

– Man liekas, ka ar katru gadu vairāk ceļo, iet pārgājienos un laivo; laivotāju ar katru gadu arvien vairāk un vairāk. Īpaši nevar just, ka cilvēkiem naudas būtu mazāk.

Viņi mums savus atkritumus nodod,

un pēc laivošanas laikā apēstās pārtikas iepakojumiem nevarētu teikt, ka ir nabadzīgi.

Mēs gan feisbuka lapā, gan upes krastā vienmēr sakām: visus savus atkritumus ņemiet līdzi un pēc tam atdosiet mums. Vasarā pasūtām savu konteineru izvešanu reizi nedēļā un tiekam paši galā ar laivotāju atkritumiem.

Vides apziņa ir ļoti mainījusies. Bieži ir pat tā, ka cilvēki nolaivo, un viņi savākuši tos atkritumus, ko atraduši peldam upē. Tad pēc pudeles var redzēt, ka tā ceļojusi pa upi jau vairākus gadus.

Cilvēki, kas laivo vai dodas pārgājienos, vairs dabā atkritumus neatstāj.

– Cilvēki uzzina informāciju par dabas saudzēšanas nozīmi, vai tā ietekmē viņu rīcību?

– Kopš valsts neatkarības atgūšanas izaugušas divas paaudzes, par kurām varētu runāt kā par apzinīgiem cilvēkiem. Viņi ļoti tic, ko saka tie, kurus uzskata par speciālistiem.

Ja pirms 30 gadiem ar skepsi uztvēra teikto, ka jādara tā un tā, tad mūsdienās cilvēki tomēr ņem vērā to, ko viņiem saka.

– Kāpēc nedrīkst dabu piegružot?

– Es atbildēšu divējādi. No zinātnes puses, pēc biologu un zoologu teiktā, – atkritumi dabā nav kas briesmīgs.

Taču no estētiskā viedokļa, no ceļotāju skatpunkta – tie ļoti piesaista uzmanību, ir neglīti. Iedomājieties, ka braucat pa upi un pēkšņi ieraugāt papīrus, pudeles…

Tas nav kā spēle vienos vārtos, ka atkritumi ir pilnīgs ļaunums. Par šo es ļoti izbrīnījos, bet man ihtiologi teikuši, ka

nogrimusi pudele neko sliktu zivīm neizdara.

Tā nav kā ķīmiskie atkritumi, dīzeļdegviela upē.

– Vienmēr bijusi daļa cilvēku, kas piecūko, un daļa, kas tīra un savāc. Tā taču arī paliks?

– Jā, bet agrāk procentuālā attiecība bija tāda, ka 80% cūkoja un 20% vāca. Tagad es teiktu, ka varbūt 5% cūko un 95% vāc.

– Kas mainījies?

– Mēs esam eiropieši, rietumu civilizācija, un vides paradumi atnākuši arī līdz mums no tā saucamās attīstītās Rietumeiropas. Tagad arī Latvija ir attīstītā Rietumeiropa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.