Ja vēsturiski ieskatāmies, Advente ir liturģiska tradīcija, kas iesākusies baznīcā, taču atšķirīga no tās, kādu mēs šodien svinam baznīcā.

Kristus dzimšanas gaidīšana ir izgājusi ārpus dievnama, un to es redzu kā Dieva brīnumu.

Man vienmēr šķitis brīnums un Dieva žēlastība, ka

arī cilvēki, kuri gada laikā neienāk baznīcā un neapliecina, ka tic Dievam, tomēr pazīst Adventes laiku un tam pieskaņojas, tāpat svin Ziemassvētkus.

Reizēm man liekas, ka baznīca šai Dieva žēlastībai netiek līdzi.

Pēc manām domām, baznīcai vajadzētu Adventi svinēt ne tikai liturģiskajos rāmjos un sludināt, bet arī iziet ārpus baznīcas pie cilvēkiem un būt starp viņiem dažādos veidos, ne tikai sludinot.

Pieņemt, ka viņi šajā laikā domā par saviem mīļajiem un grib piepildīt ar dāvanām viņu sapņus.

Es, būdama mācītāja, iesaku svinēt Adventi un Ziemassvētkus ārpus baznīcas, bet arī dievnamā, lai sadzirdētu Ziemassvētku vēsti par Kristus ienākšanu mūsu vidū.

Adventes liturģija ir sakārtota tā, ka atgādina par visiem notikumiem, kas saistīti ar Jēzus dzimšanu, kā arī to, ka viņš nāks otru reizi.

Tas daudziem gan šķiet kā pasaka, jo šīs lietas var uztvert tikai ticībā.

Šodien kristīgā vēsts skan visur – televīzijā, radio, kur ir dažādas stacijas. Vecmāmiņas to nodod tālāk saviem mazbērniem, viņas uzrunā bērnus, jo vecākiem ir vairāk jādzīvo laicīgā dzīve, jāpelna nauda un jānodrošina sava ģimene, nav laika pievērsties garīgajām lietām.

Taču Kristus vēsts nav tik daudz atkarīga no mūsu aktivitātēm, cik no tā, ka evaņģēlijs darbojas pats par sevi.

Padomju laikā baznīcas bija aizliegtas, draudzēm neļāva pulcēties un bērnus skoloja ateismā, tomēr atmoda, kurā gājām uz Latvijas brīvību, sākās caur garīdzniekiem.

Cilvēkiem nepatīk baznīcas jēdzieni, bet, kad parunā, – visi tic Dievam.

Strādājot par kapelāni cietumā, satieku tos, kuri saka: “Es neticu tavam Dievam,” taču īstu ateistu neesmu satikusi. Mans tēvs bija ateists, bet pirms miršanas viņš arī kļuva ticīgs.

Es skatos ļoti pozitīvi – evaņģēlija vēstījums ir dzīvs, un, ja mēs to neredzam vai nedzirdam, tas nenozīmē, ka nedarbojas.

Ziemassvētkos Cīravas baznīca, kurā kalpoju, parasti ir pilna, dzied koris, ansamblis, un šķiet, ka ir īsti cīravnieku svētki.

Baznīcā dzirdot vēstījumus par Kristus dzimšanu un augšāmcelšanos, mēs iegūstam tādu lēcu, lai apskatītos savu dzīvi no garīgā aspekta. Ka neesam tikai miesa un miesā iekalta dvēsele, kurai ir iedots periods nodzīvot no punkta A līdz punktam Z, bet esam kaut kas vairāk. Aicinu par to padomāt.

Rudīte Losāne, teoloģe

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.