Pavasaris ir klāt
un cilvēki arvien vairāk sāk uzturēties svaigā gaisā, nereti ņemot līdzi arī
savus mīluļus – suņus. Iestājoties siltajam laikam, pludmalē, parkos un
pilsētas mežos – pilsētas zaļajās teritorijās – parādās arī vairāk cilvēku,
kuri aktīvi pavada brīvo laiku – sporto, skrien, nūjo, brauc ar divriteni vai
vienkārši pastaigājas. Skrienot pa pludmali, pēdējā laikā sanācis piedzīvot
dažas nepatīkamas situācijas ar saimnieku nepieskatītiem suņiem, tādēļ šobrīd jāakcentē
fakts, ka suņu saimnieki nereti pienācīgi nepieskata savus suņus, izraisot
nepatīkamas situācijas.

Ir reizes, kad suņi, palaisti brīvā vaļā, vai nu agresīvi noskaņoti vai, par laimi, tikai
spēlējoties, skrien virsū, mēģina kost vai spēlēties. Daži incidenti ir
beigušies gan ar saplēstām biksēm, gan suņa kodumu! Par laimi, potēties pret
trakumsērgu nav bijusi vajadzība.

Diezgan bieži arī
brīvībā skrienošiem suņiem neredzu saimnieku – suns ir aizskrējis jau pārāk
tālu, lai saimnieks uzbrukuma gadījumā varētu savu dzīvnieku savaldīt.

Kā šādās
situācijās rīkoties? Spriežot pēc pieredzes, lielākā daļa suņu saimnieku
apgalvo, ka suns ir miermīlīgs, tikai spēlējas un citiem nekož, sakot:
”Nebaidies, viņš neko nedarīs!” Bet vai suņa saimnieks vienmēr var paredzēt
sava mīluļa reakciju? Situācijas, kuras saimniekiem jāizvērtē, mēdz būt dažādas
– skrienoši un bļaujoši bērni, riteņbraucēji, skrējēji, citi saimnieki ar
suņiem… Lai arī visbiežāk suns neuzbrūk savam saimniekam, jāatceras, ka suns
ir dzīvnieks ar instinktiem, bieži vien neaprēķināms, ka pat suņa saimniekam
rodas izbrīns par sava mīluļa reakciju.

Īpaši pie sava
suņa pavadas garuma un lēmumu ”palaist izskrieties” jāpiedomā agresīvu suņu
īpašniekiem. Bieži nākas redzēt suņus, kas skrien virsū pat mierīgi pludmalē
sēdošiem cilvēkiem, arī bērniem, kuri, sastopoties ar agresīvu un vaļā palaistu
suni, var gūt traumu uz visu atlikušo mūžu.

Suņu agresiju
nevar attiecināt tikai uz lieliem suņiem – bieži tie mazie ir visniknākie, pērn atgadījums ar
sakosto kāju bija tieši maza sunīša dēļ. Suņu agresiju var novelt arī uz suņa
instinktiem – suns ir dzīvnieks, kurš ir instinktīvs un instinktīvi arī medī.

Tā kā es bieži
skrienu gan pa pludmali, gan pa pilsētas mežiem, pārsvarā esmu ievērojis
agresīvos suņus, kuri ir potenciāli bīstami, un no tiem mēģinu uzmanīties –
parasti apstājos un nogaidu, kad suns ar saimnieku aizies tālāk. Ļoti līdzīga
un neapskaužama situācija veidojas arī uz veloceliņiem – cilvēki iet ar suni
pavadā, bet pavada ir palaista pārāk gara, palaižot suni ļoti tālu, apdraudot
gan garāmgājējus, bērnus, sportistus, gan arī pakļaujot riskam savu suni.

Man ir gadījies
skriet arī Skotijā. Salīdzinot ar Liepāju – tur nav bailes skriet – varu
skriet, kur gribu, neuztraucoties par iespējamiem suņu uzbrukumiem! Bet Liepājā
bieži ir jādomā, kur varu skriet un kur nē – un tikai suņu dēļ.

Tomēr vēlos arī
izteikt komplimentu tiem suņu saimniekiem, kuri rūpējas un pieskata savus
mīluļus. Esmu ievērojis, ka suņiem ir uzliktas kakla siksniņas ar krāsainām,
mirgojošām gaismiņām, vai arī luminiscējoša pavada – tā tumšajā diennakts laikā
var laicīgi pamanīt suni gan sportisti, gan pārējā sabiedrības daļa un arī autovadītāji!
Bet vai šādu atbildīgu saimnieku ir pietiekami daudz? 

Mans ieteikums
suņu saimniekiem – vairāk uzmanīt savus mīluļus, pievērst uzmanību pastaigas
vietas izvēlei un ar savu bezatbildīgo rīcību – palaižot suni skriet bez
pavadas – neapdraudēt apkārtējos cilvēkus. Tāpat visiem ir jāsaprot, ka arī no
pilsētas attālākā pludmalē var būt gan cilvēki, kuri vēlas atpūsties, gan brīvā
vaļā palaisti suņi. Uzmanīsim gan savus četrkājainos draugus, gan paši sevi!