Ļeņins un spuldzīte. Čīkstošas durvis un karceris. Empātija ir viens no tik nedaudziem vārdiem, kas aizliekams priekšā saukļu un argumentētāju mutēm par to, ka cietums māca kultūru un saskarsmi. Varbūt iemāca kaut ko saskatīt starp labo un ļauno. Varbūt. Bet tur, kur novelkot tautas tērpus, mundierus apmainot spēles pēc, arī militāros, apvelkam svešas ideoloģijas kreklu, runājam ar maziem bērniem par vēsturi, paliek nedaudz šķērmi.

Kurš tad te īsti ir empātijas nesējs? Bērni no bērnudārza vai cilvēki no cietuma?

Ja nebūtu tik smieklīgi, būtu skumji. Nav ne viens, ne otrs. Bērni varētu iet arī pie maizniekiem, metalurgiem, kara veterāniem, sētniekiem, izsūtītajiem, čekas pagrabu komandieriem, pārdevējiem, baņķieriem. Ja viņi būtu zinoši un izlasījuši vēstures grāmatas. Un saprastu šo grāmatu tekstus.

Kā nebūtu vecās tramvaja līnijas un senās rūpnīcas, Berči arhitektūra un bibliotēku pagrabi pilni senatnes. Kā nebūtu kuģi un ūdenslīdēju formas, Latvijas armijas uzpleči un cepures. Īstenībā.

Gan jau paspēs. Un visi iet, jo modē un kičīgi. Ja vien nebūtu bērnudārza vecums, vecums, kas pieņem visu, arī bailes un nedrošību, ak, spēles vien, baisā roka un melnā berta, bet cietums nav spēle. Tik vien tās atšķirības. Fobijas iemantojamība un cietuma skaistums.

Kā muzejā. Vēsture pati atnāk un pasaka, kas ir kas. Un bērni tik iet un soļo kā bitītes, ak, bitītes jau nesoļo, tikai lido.

Tik nespējīga izlemtspēja, vai vajag bērnam politiski skaidrot vēsturi, tik vieglu roku pieņemts lēmums parādīt smaku pilno cietumu, cilvēku ciešanas padarot par apjūsmošanas objektu. Protams, bērni redz sliktas multfilmas, redz visu ko, ar ko gan tā empātija tik laba, prasīts. Ne ar ko. Vien ar to, ka sist otram, ja pats nezina, ka otram arī sāp, ir jāiemāca zināt. Un nesist.
Ne jau cietumā.

Izskatās, cietumā šo māku varētu apgūt lūkojot svešas armijas krūšu nozīmes, labos tolaik darbus vai tāpat vien. Nu, bija tur cilvēki. Kameras bija. Rēgi.

Pataustot, cik mīksts matracis bijis, ak, nekas, mēdz arī sliktāk būt. Kičīgi.

Vecāki ved bērnus uz bērnudārzu un cer, ka par viņiem rūpēsies. Rūpējas. Var izteikt vien pateicību, ka izglīto. Par Karostas cietumu kā tūrisma objektu varētu nesacīt neko, tas ir bizness, kas VDK un ar to saistītā vēsture vai to arī bērniem nevajag vai vajag zināt? Arī kičs. Vai bērnudārza bērniem būtu jau jāzina pieaugušo ciešanu spēles? Interesanti.

Kā lai atvaira šodienas pasaulē uzlidojumus no tām ierindas bitītēm, kurām vienalga, vai cūku kauj un cilvēku sit, vienalga, cietumā ticis likts vai nošauts. Visi palika dzīvi. Kā filmā.

Empātija un cietums varētu šķist nesavienojami jēdzieni. Taču tā nemaz nav. Gara aristokrātija un cieņa no apkārtējiem, visa veida cepures visos laikos un uzvedības kultūra ir gana svarīga saskarsmē. Atdodot godu, norādot vietu un sveicinot. Bet kas zem cepures?

S. Bezmers