Intervija ar publicisti un žurnālisti Sandru Veinbergu.

– Kādi faktori visvairāk kavē šī kara izbeigšanu?

– Tie ir vairāki. Pirmais iemesls ir krievu diktatora Putina vilšanās savā “specoperācijā”. Putina zaldāti iesoļoja Ukrainā ar krievu armijas parādes uniformām mugursomās. Tās bija plānots uzvilkt uzvaras parādē Hreščatikā jau pēc nedēļas.

Taču zibenīgi pakļaut ukraiņus neizdevās.

Šis fakts Putinam bijis liels sarūgtinājums, un viņš to Kijivai nav piedevis joprojām. Tāpēc amerikāņu organizētajās “miera sarunās” pozīcijas Kijivā un Maskavā ir diametrāli atšķirīgas.

Putins pieprasa kontroli pār okupētajām teritorijām un zonu, kas vēl nav krievu iekarota, tāpat amnestiju visiem krievu kara noziegumiem. Tātad – kapitulāciju un “atvērtu logu” uz Kijivu.

Turpretī Ukraina noraida šādu miera cenu un negrib pieņemt krievu izstrādātu projektu amerikāņu piedāvājumā, ja tajā nav drošības garantiju no Trampa.

Pirmajā kara gadā ukraiņi iztrieca krievu armiju gandrīz līdz valsts robežām, taču viņiem pietrūka munīcijas un ieroču, lai šo karu uzvarētu.

Sabiedrotie Rietumi palīdzēja tikai aizstāvībai.

Tāpēc krievi pašlaik ir sagrābuši piektdaļu Ukrainas teritorijas un turpina dzīt virsū ukraiņu frontes ložmetējiem savus upurus.

Diplomātiskie mēģinājumi panākt mieru pagaidām neko reālu nav devuši. Krievi patur kontroli pār miera sarunām, un Tramps ir viņiem “kabatā”.

– Kādu prognozējat kara piekto gadu?

– Izskatās, ka turpināsies kaujas frontē un neapsīks Kremļa uzbrukumi mierīgajiem iedzīvotājiem pilsētās.

Pašlaik nav iespējams nodrošināt “ātru uzvaru” vai “paātrinātu mieru”.

Tas būtu iespējams tikai tad, ja ASV turpinātu sankcijas pret Putinu un piespiestu viņu akceptēt fināla kompromisus.

Taču es ļoti ceru, ka 2026. gads būs pēdējais periods šajā karā. Krievu kara mašīna ir liela, taču nav bezgalīga. 

– Vai kara gaita mainīsies?

– Dronu karš turpināsies.

Starptautiskā atbalsta loma ukraiņiem būs izšķiroša.

Tāpēc Eiropas valstis jau ir uzņēmušās šo palīdzību bez ASV līdzdalības.

Ukrainas sabiedrība un valsts struktūras turpina pielāgoties ilgstošam konflikta turpinājumam. Jo vairāk Putins bombardē pilsētas un mēģina šādi salauzt salstošos un tumsā sēdošos ukraiņus, jo lielāka ir tautas pretestība.

Ukraiņu pakļaušanas plāns Kremļa saimniekam neizdosies.

– Ko vēl varam darīt, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt?

– Mēs varam neaizmirst šo karu. Drīkstam nelasīt avotus krievu valodā, kas arī no ārzemēm turpina izplatīt Putina propagandu.

Varam atļauties atbalstīt partijas, politiķus, žurnālistus un aktīvistus, kas konsekventi iestājas par Ukrainas uzvaru.

Varam turpināt piedalīties atbalsta akcijās un pasākumos, varam rakstīt deputātiem aicinājumus turpināt militāro palīdzību Ukrainai un sponsorēt organizācijas un personas, kas veic šādu atbalstu praktiski.

Mēs varam morāli atbalstīt šo drosmīgo tautu ar savām domām un optimismu.

Gara spēks un morāls atbalsts ir liela lieta.

– Vai ir pamats uzskatīt, ka Baltijas valstis varētu būt nākamais Kremļa uzbrukuma mērķis?

– Esmu optimiste, ticu NATO līguma 5. pantam un Aleksandra Dimā musketieru morālei Eiropā.

Ādažos, Jāņa Saukas kafejnīcā, spāniski un angliski skaļi sarunājas NATO spēku karavīri. Viņi ir te, jo krievu uzbrukuma gadījumā skaitīsies, ka Putins uzbrūk arī Spānijai un Kanādai.

Tā ir drošības garantija.

Taču ir pamats būt piesardzīgiem un stiprināt aizsardzību, jo hibrīdkaru un terorisma akcijas pret mums krievi jau sen ir iesākuši. Ja pēkšņi mainīsies starptautiskie apstākļi, tad riska līmenis var pieaugt.

Pastāv versijas, ka krievi plāno mēģināt pārbaudīt NATO līguma 5. panta funkcionēšanu ar nelielu (ierobežotu) uzbrukumu kādai no Baltijas valstīm. Par to liecina forsētā krievu retorika par to, ka “2026. būšot jauna kara gads” (AFP/Must).

Taču domāju, ka šī varētu būt PR “gaisa balonu” metode.

Testējot pasaules sabiedrību un mēģinot noskaidrot reakcijas līmeņus.

Tāpēc neslēpsimies trijās priedēs vai papardēs. Zinām, kas notiek ar ukraiņiem, un varam mācīties no viņiem. Taču ceru, ka šādas briesmas mums tuvākajā nākotnē nedraud.