Mīlnieki šodien svin Valentīndienu, taču tie, kas šajos svētkos ir vieni, nereti šo uzskata par ļoti skumju dienu.

Kaut kur izlasīju frāzi, ka svētkus cilvēks sev rada pats un arī laimes sajūtu – pats. Protams, ja tu esi ļoti noskumis, tev ir grūti justies laimīgam, taču tu arī viens vari padomāt par to, kā šo dienu padarīt īpašu.

Man ļoti patīk teiciens, ka cilvēks ir vienīgā būtne uz planētas, kas var ciest tad, kad viņš grib ciest. Arī tad, ja neattiecinām to uz Valentīna dienu, tā ir. Piemēram, izdomāju vasarā, ka gribu labi justies, tādēļ aiziešu uz jūrmalu baudīt saulrietu. Es paskatos uz vienu pusi – tur sēž pārītis. Paskatos uz otru – arī pārītis. Un tad es sāku ciest par to, ka man vienam jābauda saulriets, kaut uz jūrmalu devos ar pilnīgi citu mērķi – baudīt.

Mēs paši sev ļoti veiksmīgi protam radīt ciešanas. Arī tad, ja tiešām esam vieni, ir taču draudzenes, draugi. Es šo dienu sev varu veidot īpašu kādā citā veidā.

Mīlestības svētki nenozīmē, ka tā ir tikai romantika. Kas ir mīlestība? Tās ir attiecības. Mēs ar dažādiem cilvēkiem varam veidot attiecības.

Arī es svētkos izlēmu iepriecināt savus klientus. Es katram teicu: “Es pret jums attiecos ar lielu mīlestību, tādēļ vēlos jums dāvāt to!” Katram pasniedzu nelielu konfektīti ar sirsniņu virsū un ikviens bija priecīgs. Mēs paši radām svētkus un izvēlamies savas sajūtas šajā dienā.

Protams, cilvēki var oponēt, jo tie, kam ir skumji, zina, ka tas nav tik vienkārši, taču iespējams tas ir.

Vienmēr ir jāatceras, ka uzmanība un mīlestība ir vajadzīga katru dienu. Tas nenozīmē, ka katru dienu vajag ziedus, dāvanas, taču attiecības ir jāveido katru dienu. Ja mēs ieciklējamies tikai uz Valentīndienu, kad atceramies, ka mums blakus ir mīļotais cilvēks, es domāju, ka tā vairs nav mīlestība.

Es domāju, ka katram ir jāpadomā, ka mums pašiem ir mīlestība un ko nozīmē attiecības, cik bieži es pats par to domāju un pasaku otram mīļus vārdus. Vai gana bieži otrs ir priecīgs un es viņu novērtēju? Paskatieties, ko esat darījis kopš pagājušās Valentīndienas, līdz šodienai.

Arī saņemt mīlestību ir ļoti grūti, jo dažreiz cilvēki prot palīdzēt, atbalstīt, bet pašam ņemt pretī ir grūti.

Tas nāk arī no mūsu bērnības – cik mēs paši esam saņēmuši mīlestību, cik daudz vecāki mums to ir dāvājuši, jo ja mēs neesam to saņēmuši caur apskāvieniem un labiem vārdiem, mums tā ir jāiemācās pašiem, kad kļūstam pieauguši.

Daudzi cilvēki to nevar arī tad, kad pieaug, jo tas ir grūti. Mums jāprot ne vien došanas, bet arī ņemšanas process – tas nevar būt tikai vienā virzienā.

Mīlēt mums ir jāmācās ne tikai visus citus, bet arī pašiem sevi. Tas, manuprāt, ir pats grūtākais – iemācīties mīlēt sevi. Pārsvarā mēs tomēr rūpējamies par citiem. Piemēram, latvieši ļoti labi prot sniegt ziedojumus, piedalīties labdarības akcijās, taču jāpadomā, kad mēs mīlam paši sevi. Ja tu nemīli sevi, tevi nemīlēs arī citi.

Sarmīte Štāle, psiholoģe