Intervija ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociēto profesori Signi Mežinsku.

– Kādēļ bija nepieciešams šis pētījums?

– Šis pētījums bija viena no sadaļām lielākā pētījumā par veselībpratību. Veselībpratība ir pacientu zināšanas, prasmes, motivācija, kas liek viņiem izprast, uzzināt informāciju lēmumu pieņemšanā par sevi, nonākot veselības aprūpē.

Mums ir svarīgi stiprināt: es zinu, kas man ir jādara, lai man būtu laba veselība, un es to daru;

uz kādām pazīmēm man ir jāreaģē, kad jāmeklē palīdzība, kā lietot ārstu izrakstītās zāles. Pacientu tiesības ir daļa no tās.

Ļoti būtiski veselībpratībā ir arī izpratne par pacienta tiesībām un prasme tās pielietot: vai es zinu, kas man pienākas, vai es zinu, ka drīkstu uzdot ārstam jautājumus?

Vai es zinu, ka man pienākas informācija par to, kas ar mani notiek šobrīd veselības aprūpē; ka man ir jādod piekrišana un man tā ir jāprasa.

Pacientu tiesību likumā ir veiktas izmaiņas, kas lielākoties nozīmē, ka veselības aprūpes iestādēm būtu jāveido pacientu tiesību īstenošanas plāni.

– Ko pacienti saka – kādas viņu tiesības pārkāpj, pie kā būtu jāpiestrādā?

– Kopumā pieredze ir pozitīvāka, apmeklējot ārstus speciālistus un ģimenes ārstus nekā slimnīcās. Tajās pacienti bijuši vairāk neapmierināti ar dažādām lietām.

Lielākā daļa aptaujāto pacientu pauda, ka slimnīcās netiek ievērotas viņu ķermeņa privātuma tiesības. Piemēram, ja ārstniecības nolūkos, diagnostikā, izmeklējumiem ir jāatkailinās, nepiederošiem cilvēkiem tajā laikā nav jābūt telpā. Pacienti norāda, ka pieredzējuši, ka to slimnīcās pārkāpj.

Arī pauduši bažas par personas datu aizsardzību slimnīcās.

Vēl viena lieta – medicīnas studentu klātbūtne un pacienta iespēja atteikties. Apmēram trešdaļa teica, ka nebija iespējas atteikties, lai gan pacientam ir tādas tiesības.

Protams, studentiem vajadzīgas iespējas mācīties, viņi iestādēs un pie ārstiem būs, bet ir svarīgi, lai pacienti ir informēti, kāpēc viņi ir klāt, un tiek prasīta pacientu piekrišana.

Neapmierinātību cilvēki bija pauduši par iespējām mainīt ģimenes ārstu, norādot, ka šis process nav vienkāršs.

Vēl pētījumā norādīja uz informācijas pieejamību par rīcību pēc izrakstīšanās no slimnīcas vai pēc ārsta apmeklējuma – ne tuviniekam, ne pacientam nav skaidrs, uz ko viņam ir tiesības, kāda palīdzība – kur vai pie kāda aprūpes speciālista doties tālāk?

Daudzi nezina, ka turpat uz vietas slimnīcā var saņemt pakalpojumus, atbalstu, rehabilitāciju. Piemēram, gadījums, ja pacients ir guļošs – var saņemt pamperus ar atlaidi, tikai tie ārstam jāizraksta.

Pacientiem šādi jautājumi nav ikdienas situācija, līdz ar to viņi šādas lietas nezina.

Uzlabojot informācijas pieejamību, tādējādi tas palīdzēs īstenot viņu tiesības.

Diskusijās un aptaujās pacienti stāstīja par situācijām, kad pienākas dažāds atbalsts, bet to nezina, tādēļ arī paši neprasa, un viņiem arī nav par to pateikts.

– Kāpēc tā notiek, un kāds ir risinājums?

– Mēdz būt gadījumi, kad lielā slimnīcā vai iestādē neviens par to nav īsti atbildīgs. Respektīvi, “pacienta ceļā” nav nozīmēts atbildīgais, kas informētu par turpmāko.

Taču ir arī labie veselības aprūpes iestāžu piemēri, kas parāda, ka to var izdarīt: medicīnas māsa vai sociālais darbinieks parūpējas, lai pacientam būtu pieejami materiāli, kuros ir atbildes uz jautājumiem.

Balstoties uz pētījuma datiem, iekļāvām rekomendācijas, kas pārsvarā attiecas uz ārstniecības iestādēm.

Ieteicām tām sadarboties ar pacientu organizācijām – pacientu biedrības labi zina situācijas, ko pacientiem vajag, kā arī bija ieteikums identificēt jautājumus, situācijas un sagatavot viegli saprotamu informāciju pacientiem: kur vērsties tālāk, kur saņemt atbalstu.

Daudzviet veiksmīgi darbojas aprūpes kabineti, kuros informācija ir pieejama.

Vienlaikus ir regulāri jāpārliecinās, ka informācija tiek atjaunota. Līdz šim tas bija atkarīgs no ārstu aktivitātes vai pašiem pacientiem, biedrībām, kas vieno viņus. Taču tā tam nevajadzētu būt.

Šai atbildībai vajadzētu būt veselības aprūpes iestādēm, ārstu praksēm. 

Tāpat cilvēki nelasa likumus, arī Pacientu tiesību aizsardzības likumu, līdz ar to par daudz ko nav informēti. Mūsu priekšlikums ir to sagatavot vieglajā valodā, vienkāršotā veidā ar ilustratīviem piemēriem.

Mēs vēlētos arī novērst nevienlīdzību, tāpēc pētījumā uzmanību pievērsām pacientiem senioriem, ar redzes un dzirdes traucējumiem. Viņiem ir vēl sarežģītāk saņemt informāciju.

Piemēram, cilvēks ar dzirdes traucējumiem piesaka vizīti pie ārsta, slimnīca atzvana par vizīti, bet pacients nedzird, ko saka, tādēļ pierakstu atceļ.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.