Liktenis ir lēmis, ka esmu liepājniece – te dzimusi un mācījusies Raiņa 6. vidusskolā un pēc arhitektūras studijām Rīgā atgriezusies dzimtajā pilsētā, lai kopā ar saviem bērniem – liepājniekiem piektajā paaudzē – dzīvotu Liepājā. Kā liepājniece un arhitekte esmu satraukta par Liepājas nākotni un iedzīvotāju dzīves kvalitāti šajā pilsētā, tādēļ vēlos uzrunāt liepājniekus un iesaistīt savstarpējā viedokļu apmaiņā.

Ikviena pilsēta uz mūsu planētas ir unikāla un neatkārtojama – arī Liepāja. Desmitiem, pat simtiem gadu nepieciešams, lai neskartā dabas ainavā izaugtu nami, ielas, laukumi. Ir nepieciešams tūkstošiem prātu, desmitiem tūkstošu roku – lai sāktu darboties sarežģītais pilsētas mehānisms, veselas paaudzes – lai pilsētā rastos dzīvība.

Šis gads ir nozīmīgs ar to, ka pilsētai tiek izstrādāts attīstības plānojums turpmākajam laika posmam. Liepājai attīstībai nozīmīgajā dokumentā ietvertā koncepcija atstās ietekmi uz ikviena mūsu pilsētas iedzīvotāja iespējām nākotnē realizēt savas radošās ieceres.

Pilsētas ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez funkcionāli pārdomātas un stratēģiski izvērtētas arhitektoniski telpiskās plānošanas. Liepājas līdzsvarotu attīstību iespējams panākt tikai kompleksi risinot pilsētas iedzīvotājiem aktuālas problēmas – mājokļa, nodarbinātības un atpūtas jautājumus.

Esmu satraukta par Liepājas iedzīvotājiem sabiedriskajai apspriešanai gatavoto pilsētas attīstības priekšlikumu, kurā tiek lobēts šauru interešu pārstāvju viedoklis, bet neatrisināti paliek liepājniekiem aktuāli jautājumi. Jaunliepājā vairāku gadu desmitu laikā nav rasta iespēja iedzīvotāju mājokļos nodrošināt mūsdienu prasībām atbilstošus sadzīves un sanitāros apstākļus, ierīkojot ūdensvada un kanalizācijas tīklus, sakārtojot pagalmus, kuros uzturas bērni.

Liepājas savdabība un lepnums ir koka arhitektūra – no vietējiem un videi draudzīgiem materiāliem celtas ēkas. Mūsdienās Rietumeiropas valstīs, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, mājokļu būvniecībā arvien plašāk izmanto ilgtspējīgo, universālo un ekoloģisko būvmateriālu – koku. Mūsu pilsētā ir daudz ekoloģiskā un mākslinieciskā ziņā vērtīgu ēku. Tā ir liela vērtība tad, ja vien paši to protam novērtēt. Vēsturisko ēku apsaimniekošana prasa īpašu saudzību un profesionālu prasmi izmantot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, metodes un paņēmienus, lai iedzīvotājiem senajās ēkās nodrošinātu optimālus sadzīves apstākļus. Austrijā, Vācijā, Skandināvijas zemēs un arī Kuldīgā tiek meklēti risinājumi, kā saudzīgi senās ēkas pārveidot par cilvēkiem mājīgām un vienlaicīgi arī ekskluzīvām mītnēm.

Diemžēl Liepājā vēsturiskā apbūve pārvērsta par slogu tās īpašniekiem. Firmas, kuras Liepājas iedzīvotājiem piedāvā apsaimniekošanas pakalpojumus, neizvirza prasību, lai būvniecības un apsaimniekošanas pasākumus veiktu cilvēki ar atbilstošu profesionālo sagatavotību un zināšanām. Liepājas “sāpju bērns” ir 19. gadsimta beigās izcilo Krievijas arhitektu un pilsētbūvniecības speciālistu veidotā Karostas ansamblis, kura arhitektoniski telpiskajā risinājumā izmantota dārza pilsētas ideja. Nesaudzīgās un barbariskās attieksmes dēļ unikālais pilsētbūvnieciskais komplekss pamazām tiek iznīcināts.

Aicinu ikvienu liepājnieku, izmantojot preses un interneta iespējas, izteikt savu viedokli par Liepājas attīstības iespējām nākotnē, pilsētas vizuālo tēlu un aktuālākajām problēmām, kurām nepieciešams steidzams risinājums.

Liepājas attīstības plānojums tiek izstrādāts, taču sadarbība ar pilsētas iedzīvotājiem ir nepietiekoša, lai veiksmīgi turpinātu tradīcijas harmoniskas pilsētvides veidošanā un bagātinātu pieredzi, kas nepieciešama Liepājas identitātes saglabāšanai.

Ar cieņu, Silvija Ozola,
arhitekte, RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes doktorante.