Katram bērnam ir tiesības uz tādu izglītību, kas sagatavo viņu dzīvei. Un šeit noteikti jāņem vērā tas, ka katra paaudze piedzims, aug un mainās savā laikā. Mūsdienu bērniem ir jāmāca pašiem darīt, domāt, mācīties no procesa un savām kļūdām, izbaudīt mācīšanos, sasmērēt rokas, reflektēt.

Domāju, ka iespēju robežās ir jāizvēlas tādas metodes, kas palīdz īstenot augstāk minēto. Jāpiemeklē, jākrāj materiāli, kas liekas saistoši. Ja redzu kādu interesantu video vai attēlu, ja apmeklēju saistošu pasākumu, satieku vai izlasu par cilvēkiem, kas dara foršas lietas, cenšos to sev kaut kā saglabāt, jo varbūt kādai tēmai noderēs. Noteikti ir jātrenē prasmes, kas viņiem noderēs – savas domas formulēšana, viedokļa izteikšana, aizstāvēšana, jautājumu uzdošana, lasīšana, rakstīšana, prezentēšanas un uzstāšanās prasmes utt. Tēmas jau pēc būtības nemainās tik ātri. Mainās skatījuma prizma, piemēri, kas tās aplūko.

Savas stundas cenšos strukturēt pēc parauga, ko mums mācīja “Iespējamā misijā”. Sāku ar piemērotu stundas āķi, lai skolēnus ieinteresētu, liktu pievērsties stundā paredzētajam. Tad nosakām stundas mērķi, kam būtu jābūt skaidri saprotamam un izmērāmam. Lai neaizmirstu iepriekš darīto, pāris minūtes veltām atkārtojumam. Galvenajā daļā strādājam ar tādiem uzdevumiem, aktivitātēm, kam būtu jāpalīdz skolēniem sasniegt stundas mērķi. Un pašās beigās tiek pārbaudīts, vai stundas mērķis ir sasniegts, kas patiesībā ir viens no vissarežģītākajiem procesiem, jo skolotājam ir jāmēģina panāk to, ka skolēns pats apzinās, cik lielā mērā tas ir sasniegts un kas būtu jādara, lai to izdarītu.

Vēl tam visam pa vidu, riņķī un apkārt ir jāatceras, ka klasē ir dažādi skolēni. Iespēju robežās ir jāmēģina arī diferencēt stundas plānu. Un nedrīkst arī aizmirst pasmaidīt.

Vai skolotāju rokās ir pietiekami daudz instrumentu, lai ieinteresētu bērnus? Skolotājiem, kas vēlas aizraut savus skolēnus, noteikti šādi instrumenti ir. Vienam to būs mazāk, otram vairāk. Bet tas svarīgākais būs visiem – vēlme iedvesmot (tas jau ir tas pats pamatakmens). Ja skolotājs ir atvērts un vēlas savu darbu pilnveidot, katrā skolā ir brīnišķīgi kolēģi, no kuriem mācīties visdažādākās lietas. Ir tikai jāmācās jautāt, sadarboties, dalīties. Kaut arī ir nācies piedalīties kursos/semināros, kas nav bijuši noderīgi, izglītības jomā tiek organizēts daudz kursu/semināru, kas burtiski atver acis, liek aizrauties, padomāt no citas puses, dod jaunas metodes, materiālus. Tāpēc nevaru teikt, ka skolotājam nav iespēju saņemt vismaz kādu daļu no šiem instrumentus. Tas, ko varu teikt (vismaz no savām sajūtām, pieredzes un novērotā), ir, ka

izdarīt tik daudz un tik labi, kā tas būtu jādara,pašreizējā sistēmā ir ļoti, ļoti grūti, nezogot savu laiku, tam ir nepieciešama liela pieredze un darba spējas. Reizēm pavisam cilvēcīgi skolotājiem pietrūkst spēka un enerģijas pacelt kādu no šiem instrumentiem.

Kā “Iespējamās misijas” absolvente droši varu teikt, ka Latvijā ir izcili profesionāļi, kas prot strādāt ar skolotājiem, kas dara un māca darīt lielas lietas. Arī ārpus “misijas” esmu satikusi cilvēkus, kas nav lieguši savu padomu, pieredzi vai, augstāk minētos, ”instrumentus”. Domāju jautājums vairāk ir par to, cik mēs esam gatavi un drosmīgi sākt mainīties un pēc tam piedalīties šajā mainīšanās procesā.

Kādēļ skolā nevar turpināt strādāt “pa vecam”? Pavisam vienkārši – pasaule mainās. Nav nozīmes tēlot, ka mēs turpinām braukt ar zirgu, ja sen ir izgudrotas mašīnas, lidmašīnas vai apciemots mēness. Arī mācīšanas metodes mainās, attīstās. Tiek izdomātas, pārbaudītas arvien jaunas lietas. Iekalšana ir tikai pagaidu līdzeklis, kas var palīdzēt iegūt vēlamo atzīmi, bet, kas nenozīmē, ka pēc dienas, nedēļas, kur nu vēl gadiem, kāds šo iekalto jēdzienu atcerēsies. Ja skolēns pats apsmadzeņo iegūto informāciju, atrod to sev saistošu, izprot to, strādā ar to, ir daudz lielāka iespēja, ka, paejot laikam, to varēs atsaukt atmiņā.

Teorētiski varbūt viena daļa pedagogu ir gatavi mainīties, bet to, kā tas notiks praktiski, mēs tikai redzēsim. Tie skolotāji, kas jau cenšas mainīties, kas strādā pie savas izaugsmes, kas vēlas iedvesmot savus skolēnus, noteikti ir vairāk gatavi pārmaiņām vismaz kaut kādā līmenī (katrā ziņā nav noskaņoti negatīvi). Man šķiet, ka šādus skolotājus atšķir tāds kā gaišums, pozitīvisms, darba tikums/prieks arī tad, kad ir grūti.

Iespējams, skolotājus vairāk baida tieši nezināmais un neskaidrības, nevis pašas pārmaiņas.

Bailes būt atstātiem vieniem bez visiem nepieciešamajiem ieročiem/instrumentiem pārmaiņu laikā. Bailes nezināt. Šādas bailes ceļ daudz nevajadzīgu barjeru.

Mums ir jāsaprot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, skolu sistēmai ir jāmainās. Tai ir jākļūst draudzīgākai ne tikai skolēnam, bet arī skolotājam. Ir cilvēki, kas pie tā strādā ar milzīgu atdevi. Ja neesam gatavi tajā piedalīties, darīt, riskēt, tad nevaram arī kritizēt. Tā nu ir sanācis, ka mēs esam tie, kam būs jāliek tie pirmie akmeņi lielajā pārmaiņu mājā. Un mums būs jācenšas to darīt labi, jo bez pamatiem tās sienas neturēsies.

Trīne Samma,
Oskara Kalpaka Liepājas 15.vidusskolas angļu valodas skolotāja,
programmas “Iespējamā misija” absolvente