Īstenībā jautājums par pārgalvīgo makšķernieku sodīšanu ir
koks ar diviem galiem.

No vienas puses viņus tā kā vajadzētu mazliet likt kaut kādā
rāmī, jo statistika par bojā gājušajiem ir iespaidīga. Kaut neesmu šos ciparus
īpaši pētījis, bet globālajā tīmeklī ikviens var pats apskatīties skaitļus par to,
cik cilvēku ik gadu noslīkst.

No otras puses: cik vispār ir reāli atrašanos uz nedroša
ledus ierobežot tīri fiziski? Ar sodiem, nezinu, vai panāksim rezultātu. Jo
stāsts ir par to, kā tad īsti viņus reāli sodīs. Ja šis cilvēks sēž uz papīra
biezuma ledus, kurš tad dosies pie viņa, lai izrakstītu soda kvīti?

No vienas puses risinājums varētu būt sekojošs. Ja jau šie
ļaudis atrodas uz ūdens, tad, iespējams, varētu problēmu risināt sekojoši: ja
jau laivas ir jāmarķē, tad arī šiem makšķerniekiem uz pufaikas vajag uzspiest
numuru. Tad ar dronu varētu nofilmēt un pēc tam pārgalvjiem piesūtīt soda
kvītis.

Bet, manuprāt, vispareizākais risinājums šīs problēmas
risināšanā būtu cilvēku izglītošana. Šis stāsts ir līdzīgs situācijai, kad
aizliedza smēķēt bāros. No sākuma šķita, ka tas nav reāli: nu kā var bārā
nesmēķēt? Bet ir tomēr reāli!

Paralēles var vilkt arī ar citiem gadījumiem. Ja brauc, tad
nepieciešamas ziemas riepas. Vai bērnam jāsēž speciālajā bērnu krēsliņā.
Šoferim ir jāpiesprādzējas. Vai, kad iet tumsā pa ceļa malu, ir jāvelk
atstarojošā veste.

Līdzīga akcija, manuprāt, būtu jārīko arī makšķerniekiem.
Cilvēki jāizglīto! Un tikai tā! Savādāk, ar sodiem, domāju, neko nepanāks. Es
pat domāju, ka gadījumā, ja arī sods tiks piemērots, vai tas kādreiz tiks
samaksāts. Ar makšķerniekiem jau nav kā ar autobraucējiem, kas spiesti samaksāt
sodus, jo citādi nevar iziet kārtējo tehnisko apskati.

Tie, kas dzenās pēc raudas un tā dēļ lien uz ledus un
iegāžas ūdenī, lielā mērā nav arī sakarīgākā un maksātspējīgākā sabiedrības
daļa.