Uz Liepājas šosejas divi piedzērušies liepājnieki izraisīja avāriju, kā rezultātā bojā gāja divi citas mašīnas pasažieri. Varu padalīties atmiņās ar atgadījumu no savas dzīves, kad pats biju bezatbildīgs, sēžoties pie stūres noguris un iedzēris, pavadot ceļu daļējā bezfilmā.

Un uz manas atbildības bija manas sievas un toreiz divu nepilngadīgo bērnu dzīvības, kā arī citu satiksmes dalībnieku drošība.

Tas bija pirms astoņiem gadiem. Lai gan bija pavasaris, toreiz laikapstākļi arī nebija no tiem pateicīgākajiem – bija vēl sniegs, ceļš bija apledojis. Jāatzīst, ka arī toreiz nebija tādi sodi par braukšanu reibumā kā tagad, taču tas neattaisno manu rīcību.

Ar draugiem svinējām Lieldienas. Neesmu un nebiju nekāds alkoholiķis, taču svētku reizēs atļāvos pa kādai glāzītei. Toreiz arī biju pamatīgi saguris, jo biju nostrādājis nakts maiņu.

Pasākums izvērtās vērienīgs, un jautrība sita augstu vilni. Nelikās, ka esmu tik ļoti iereibis, līdz brīdim, kad bija jādodas mājās. Ar mašīnu. Tālu jau nebija jābrauc, tikai kādi pieci kilometri pa lauku, grantētajiem, līkumainajiem un kalnainajiem ceļiem. Ceļa malās daudz koku… Maršruts daudzveidīgs, bet ceļš bija ļoti pazīstams, nelikās, ka braukšana varētu sagādāt kādas grūtības.

Vēl pirms došanās ceļā sieva un draugi pārjautāja, vai es jūtos drošs, ka varu braukt. Bija piedāvājumi, ka mūs var aizvest mājās, taču atteicos. Tā kā viņi man uzticējās, atbildēju, ka viss ir kārtībā. Vai tad pāris glāzītes svētku vīna var kaut ko nodarīt pieredzējušam braucējam – tāda bija mana vieglprātīgā atbilde.

Devāmies ceļā. Ārā bija krēsla. Vīns bija devis pamatīgu papildus miegainumu un arī reibumu. Jābūt bija ļoti uzmanīgam, jo ceļš bija slidens. Kad bijām nobraukuši pusi ceļa, pieļāvu pirmo kļūdu līkumā – gandrīz iebraucu grāvī. Pa bremzēm uzdevu tikai tad, kad iebļāvās sieva un bērni. Lai gan vainu novēlu uz slideno ceļu, sapratu, ka braukt neesmu spējīgs – galva bija dulla, biju miegains, reakcija lēna. Neskatoties uz to, ceļu turpināju, jo nedomāju par to, kas varētu notikt. Lūdzu Dievu, lai veiksmīgi pabrauktu garām pretī braucošajām mašīnām.

Taču tas nebija vienīgais pārdzīvojums – pie paša mājām gandrīz ietriecos kokā un garāžas betona sienā. Taču to, kā nonācu līdz gultai, vairs neatceros. Atmodos tikai pēc ilgāka laika. Paldies Dievam, ka sieva un bērni bija sveiki un veseli!

Protams, pēc tam ģimenē bija lielas pārrunas, un uzskatu, ka būtu pelnījis ne tikai ģimenes, bet arī sabiedrības nopēlumu. Galu galā es taču biju potenciālais slepkava – varēja būt miruši mani vismīļākie cilvēki pasaulē, apdraudēju arī citus. Ģimene man pēc tam ļoti ilgu laiku neuzticējās, un saprotu kādēļ. Tas, ka sēdies pie stūres noguris un pie tam vēl iereibis, nenozīmē, ka esi varonis un vari parādīt savu šofera meistarību, ir melu spēle ar sevi, iesaistot tajā arī citus.

Šo atgadījumu izstāstīju tāpēc, lai arī Jūs, šoferi, padomātu par to, ar ko riskējat, braucot dzēruši – tā ir spēle ar dzīvībām. Un, protams, es zinu, ka tagad arī saņemšu jau sen pelnīto sabiedrības nopēlumu. To būtu pelnījis jebkurš dzērājšoferis.

Protams, sēdies pie stūres dzēris no tās reizes vairs neesmu, un, ja plānoju iedzert, jau laicīgi sarunāju šoferi, kas mani aizvedīs uz pasākumu un pārvedīs mājās.

Uldis Krūmiņš (46),
šoferis, kurš riskēja braukt reibumā