Latvijai šogad svinam 90.gadskārtu, bet mūsu vēsture, atmiņas par mūsu tautu, mūsu tēvzemīti ir daudz senākas. Gadu simteņi ir veidojuši mūsu tautas identitāti, mūsu tradīcijas, mūsu tikumus, mūsu spēku un apziņu. No tiem laikiem līdz šodienai mēs esam stipri mainījušies, mūsu ikdienā ienākušas jaunas tradīcijas, jauni tikumi un varoņi. Šodien Latviju kā NATO locekli un Eiropas Savienības dalībvalsti pasaulē pazīst vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk.

Latvijas dzimšanas laikā, kad lielinieku vara ieņēma valdības sēdekļus Rīgā, Liepāja kļuva par Latvijas neatkarības un cerību salu visai latviešu tautai. Kopš tiem laikiem līdz ar mums pašiem Latvijas valsts ir mainījusies. Tomēr šo pārmaiņu procesā mums ir izdevies nosargāt tādus valsts simbolus, kas ir nemainīgi stipri savā pastāvēšanā un tik tuvi, mīļi un pazīstami, ka mūsu sirdīs iesakņojušies kā vēstures, brīvības un vienotības simboli. Tā ir mūsu valsts himna – tāda pati kā pirmsākumos, kurā, kopīgi dziedot, varam vienoties lūgšanā Dievam par svētību mūsu valstij. Tas ir mūsu sarkanbaltsarkanais karogs, kura karmīnsarkanā krāsa un proporcijas spēj samulsināt citu zemju iedzīvotājus, bet mēs lepni sakām – tas ir latviešu sarkanais tonis, un, lūdzu, nejaukt to ar kādas citas valsts karogu! Mums ir savi varoņu stāsti par barikādēm, par klusajiem protestiem padomju laikos, kas bērniem un jauniešiem skan kā piedzīvojums.

Mūsu dienās ir moderni un pat ērti būt par ciniķiem. Kritizēt, noliegt un ar šo apziņu dzīvot un vērot visu, ko redzam veidojoties sev apkārt. Mūsējā ir jauna sabiedrība. Mums ir bijuši 17 gadi, lai no jauna mācītos būt par brīvas valsts pilsoņiem. Mēs visi kopā mācāmies sekot līdzi valsts attīstības procesiem, norādīt uz kļūdām, piedalīties, iesaistīties, izteikt savu viedokli, aktivizēt savus biedrus, kaimiņus un kolēģus. Mācāmies interesēties ne tikai par savu sētu, bet par pilsētu kopumā un visu, kas tajā notiek, un, galvenais, apzināties savu vietu, lomu un darbu, bez kura pie mūsu kopīgas Latvijas – mūsu Laimīgās Zemes – nenonāksim. Kādu veidosim mūsu Latviju līdz tās 100 gadu jubilejai? Kādu mēs ceram to veidot jau šodien, rīt un tuvākajos gados? Ko mācām saviem bērniem un kādu piemēru viņiem rādām? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes varam meklēt savās Latvijas dzimšanas dienas svētku izjūtās. Un nenovērtējiet sevi par zemu, jo spēks un vara lemt par mūsu kopīgās Latvijas nākotni pieder visai Latvijas tautai!

Latvijas 90. dzimšanas diena ir tie svētki, kad katrs no mums ir nonācis veidotāja un dalībnieka lomā. Ko paši spēsim dot un ziedot savai Latvijai, to arī saņemsim pretī. Vai mēs esam iedegušies par Latviju? Vai tikai klusi gruzdam svētku izjūtas gaidās? Varbūt kādam liepājniekam svētki sākās uz “Gaismas tiltiem”, iededzot svecīti par savu Latviju. Kāds savu piederību Latvijai apstiprināja Liepājas pēdu meklējumos Latvijas vēsturē, ar azartu un lepnumu apliecinot, ka Liepāja reiz bijusi Latvijas galvaspilsēta. Kāds iedegās par tīras Latvijas ideju un piedalījās lielajā sakopšanas talkā. Lielai daļai no mums arī nevajadzēja īpaša pamudinājuma, jo katru gadu 18. novembris ir īpaši svētki. Tagad ir pienācis laiks ar svinīgām un pacilātām domām svinēt mūsu Latvijas dzimšanas dienu!

Apmeklējiet valsts svētku programmas pasākumus Liepājā, radiet svētkus savā ģimenē un darba vietā. Lai rudenīgā Liepāja uzplaukst svētku noskaņās! Neaizmirstiet izkārt mūsu sarkanbaltsarkano karogu pie saviem namiem, uzposiet savas mājas, iededziet logos svecītes, izcepiet svētku raušus, lai Latvija savā dzimšanas dienā jūsu sirdīs un mājās pie svētku galdiem sēž goda vietā!

Uldis Sesks,
Liepājas domes priekšsēdētājs