Liepāja ir mūzikas galvaspilsēta, tā, manuprāt, ir vienīgā vieta Latvijā, kur rīkot Starptautisko pianisma zvaigžņu festivālu, kam šogad apritēs 20 gadu. Liepājā publika ir saprotoša, atsaucīga. Tas šeit ir notikums! Interesanti, ka kaut mazu daļu no tā būs iespējams dzirdēt Rīgā un Ventspilī. Tas ir pozitīvi, ka festivāls izplešas aiz Liepājas robežām.

Instrumentus skaņoju kopš otrā festivāla, tātad – no 1994.gada. Teikšu godīgi, tas ir ellīgs darbs. Vienā stresā no rīta līdz vakaram, vēl jāizdabā visām mākslinieku vēlmēm. Taču pie tā jau ir pierasts. Ja kaut ko nav iespējams izpildīt, paskaidroju kas, kā un kāpēc. Problēmas nekad nav bijušas, mākslinieki saprot. Būt par klavierskaņotāju ir liela atbildība. No rīta visam ir jābūt kārtībā uz mēģinājumu, bet vakarā – uz koncertu. Daru, ko varu, lai gan kvalitāti var dabūt, ja strādā lēnām un rūpīgi.

Runājot par koncertflīģeli, jāsaka, ka liepājniekiem jau sen vajadzēja pašiem savu instrumentu. Ar dažādiem mocos jau daudzus gadus. Šogad to vedīs no Lietuvas. Tas ir “Fazioli” firmas, ko esmu jau skaņojis un pazīstu. Tas ir labs, tāpēc ceru, ka nekādas problēmas nebūs. Taču šī izīrēšana, manuprāt, ir nožēlojama.

Katram festivālam ir savas īpatnības un īpašības, izcelt kādu no tiem ir ļoti grūti. Atmiņā palicis talantīgais puisis Aleksejs Sultanovs no Amerikas. Viņš ir ļoti interesants cilvēks. Mums labs kontakts izveidojās jau tad, kad pirmo reizi iepazināmies. Tas bija apbrīnojami, kādā tempā viņš nospēlēja Čaikovska pirmo klavierkoncertu. Daļa Liepājas publikas bija sašutusi, neizpratnē, kā var spēlēt tik drausmīgā ātrumā, ka orķestris un diriģents knapi tiek līdzi. Kāds sacīja: ja pats komponists Čaikovskis to dzirdētu, kapā nevarētu mierīgi gulēt. Nu, attiecībā uz mūziku, tā ir gaumes lieta, uzspiest nevar. Taču, manuprāt, Sultanovs ļoti labi spēlē. Ir nācies sastapt arī ļoti kaprīzus cilvēkus, taču vārdos nesaukšu. Piedzīvots, ka dažiem pianistiem iznācis konflikts ar diriģentiem. Tā, ka pat īsu mirkli pirms koncerta sākuma, nebija zināms, vai mākslinieks atnāks. Taču viss vienmēr beidzies laimīgi.

Pats visus festivāla skaņdarbus neklausos. Ir skaņdarbi, ko klausos zālē ar lielāko prieku, ir, ko dzirdu aizkulisēs, jo jābūt klāt, ja pēkšņi rodas kādas problēmas. Šogad īpaši vēlos dzirdēt Antonu Ļahovsku no Krievijas. Ar viņu esmu sadraudzējies jau kopš tā laika, kad mākslinieks pirmo reizi ieradās Rīgā uz Jāzepa Vītola starptautiskajā pianistu konkursu, kur dabūja arī “Grand Prix”. Kolosāls mākslinieks un cilvēks. Tāpat gaidu džeza koncertu, jo džeza mūzika man ir sirdij tuva.

Valdis Eglītis,
Starptautiskā pianisma zvaigžņu festivāla klavierskaņotājs