Otrajā pasaules karā aktīva militārā darbība Latvijas teritorijā sākās ar uzbrukumu Liepājai, protams, ja neskaita aviācijas triecienus Sarkanās armijas lidlaukiem, kas atradās arī mūsu valsts teritorijā.

Un 1945. gada 8. maija vakarā no Liepājas ostas notika pēdējo vācu karavīru evakuācija.

Līdz pat kara noslēgumam Latvijā bija izveidojusies nacistiskās Vācijas spēku kontrolēta teritorija, ko mēdz dēvēt par “Kurzemes katlu” vai Kurzemes cietoksni, taču tie ir propagandā izveidoti apzīmējumi, ko lietoja masu saziņas līdzekļos.

Nosaukums “Kurzemes cietoksnis” ieviesās, sākot no 1945. gada janvāra beigām, kad vācu armijas grupu “Ziemeļi” pārdēvēja par “Kurland” jeb armijas grupu “Kurzeme”, uzsverot, ka cietoksnis turas un karavīri cīnīsies līdz pēdējam.

“Kurzeme” savu karadarbību beidza vien pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā.

Savukārt no padomju puses tika lietots nosaukums “Kurzemes katls”, šādi uzsverot, ka viss ir bloķēts, neviens no turienes ārā netiks un beigas ir nenovēršamas, kas gan neatbilst patiesībai, jo, kā jau minēju,

pēdējā dienā apmēram 30 tūkstoši vācu karavīru varēja no Latvijas izbraukt, kuģu satiksme turpinājās līdz pēdējai sekundei.

Ja paskatās abu karojošo pušu dokumentos, tad tur nekad nav minēts ne “cietoksnis”, ne arī “katls”.

Pārsvarā izmantoti oficiālie nosaukumi – vācu gadījumā: grupa “Kurland”, bet padomju pusē tika lietots īpatnējs saīsinājums “KGA” jeb “Kurlandskaja grupirovka armii”, apzīmējot, ka ir tāds ģeogrāfisks Kurzemes reģions un tajā ir Vācijas bruņoto spēku armija.

Nosaukums “Kurzemes katls” vispārpieņemtu apzīmējumu ieguva jau stipri pēc kara.

Kara stāvoklis jeb atrašanās karā ar kādu kaut kur blakus ir neatņemama cilvēces sastāvdaļa.

Vien ir atsevišķas pauzes, kuru laikā mums rodas sajūta, ka iestājies miers. Taču, ja paraugās pāris tūkstošu gadu retrospektīvā, tad karš dažādās tā izpausmes formās ir turpinājies visu laiku.

Eiropā bija iestājies miers uz 80 gadiem. Tas ir salīdzinoši daudz – pēc laika nogriežņa tas varētu būt viens no rekordiem, kad Eiropā kāds ar kādu nekaro.

Protams, karš bija Bosnijā un Kosovā, tomēr tāda apjoma pilna mēroga karš pēdējos 80 gados nav bijis.

Diemžēl esam atgriezušies pie tā, ka Eiropā atkal ir karš.

Iespējams, varam spekulēt, ka esam vai neesam Trešā pasaules kara priekšvakarā, taču šo apzīmējumu varēsim apstiprināt vai noliegt tikai pēc kāda laika, uz notikumiem skatoties atpakaļ.

Militārs konflikts ir neizbēgama mūsdienu dzīves sastāvdaļa, un, manuprāt, svarīgāk ir ne tik daudz reflektēt par to, kā tieši notika Otrajā pasaules karā, bet ko mēs katrs individuāli un valsts pilsoņu kopums varam darīt, lai rīt mūsu ikdienas dzīve būtu drošāka.

Tipisks piemērs, kad aprīļa beigās Spānijā un Portugālē pārtrūka elektroenerģijas padeve un cilvēki vairs nezināja, ko darīt, – bateriju nav, piezvanīt nevar utt.

Aizsardzības ministrija Latvijā jau gadiem runā par 72 stundu somas sagatavošanu. Protams, kara gadījumā šī soma būtiski nepalīdzēs, taču šādas tehnogēnās katastrofas situācijās tā ir noderīga.

Kā jau sacīju – mums nav tik daudz jāreflektē, kā nacistiskā Vācija karoja ar Padomju Savienību. Jā, tas ir interesanti, un katrs var, arī drīkst pētīt, ko vēlas.

Taču man, kas to pēta ikdienā, šķiet, ka šodien daudz lielāks pienesums  būtu, ja mēs mēģinātu fokusēties uz to, kas mums būtu jādara, nevis to, kas varbūt netika izdarīts pirms 80 gadiem.

Valdis Kuzmins, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks