Ir tāds teiciens, ka latvietis pēc dabas esot naivs. Tas pat esot izskaidrojams ar to, ka esam tuvi dabai, kur sveši civilizācijas un urbanizācijas baisie procesi. Kā gadījās, kā nē – gadījās arī man būt naivam letiņam.

Svētdien, kad pa godu Sieviešu dienai tika rādītas dažādas tematiskās filmas, iekūļājos dīvānā, uzslēdzu Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu, paņēmu lielu burku ar pipargurķīšiem un nodevos neko nedarīšanai. Patiesībā, tas skats no malas varētu būt pa rubli – kaut kas līdzīgs 30-40 gadīgai vecmeitai, kura skatās lubeni un rij gurķus. Bet ne te stāsts par Bridžitu Džounsu, ne par vecmeitām, bet par tiem pipargurķīšiem.

Vienā no reklāmas pauzēm, iedomājos, ka esmu redzējis ziņu sižetu par to, ka šķietami Latvijā ražotie gurķi nemaz nav Latvijas gurķi. Radās cilvēciska interese palūkoties, kur tad tie mani pipargurķīši ir ražoti. Laikam nevajadzēja, jo aiz dusmām, ka tie ir ražoti INDIJĀ, izriju visu burku. Te nu pierādījās mana naivā daba, ka domāju, ka tas ir letiņu ražojums. Pērkot gurķus, ceļu ekonomiku, atbalstu zemniekus utt. Nekā – izrādās, ka atbalstu kaut kādu Indijas ciemu!

Šis atgadījums ar Indijas gurķiem neļauj nomierināties un nepārtraukti gribās uzdot visādus eksistenciālus jautājumus. Piemēram, vai tiešām mums ir pa maz zemes, lai tos gurķus audzētu tepat Latvijā? Vai Latvijā gurķu audzēšana ir tik ļoti dārga, ka lētāk ir eksports no Indijas? Cik maksā ceļš un visādas ievedmuitas tiem gurķiem? Cik patiesībā maksā šo gurķu saražošana Indijā un Latvijā? Un – kas sanāk lētāk? Un aizdomājos pie tik eksistenciāliem jautājumiem – vai tiešām nav iespējams izstrādāt lokālus vietējo zemnieku aizsardzības pasākumus, kas balstītu lauksaimniecisko (un ne tikai) ražošanu? Jau tagad paredzu, ka atbilde būs, ka mēs nemaz nevaram ieviest kaut kādus atbalstu stimulējošus pasākumus, jo ir Eiropas kopējais tirgus un viss pārējais ikdienā dzirdētais par regulām, direktīvām un citiem dokumentiem, ko mēs, naivie letiņi, cenšamies dikti ieviest reālā darbībā. Tikai, nez kāpēc, ir Eiropas Savienības valstis, kuras spēj atbalstīt savus ražotājus.

Bet, ko gan es, naivais latvietis, saprotu no tā visa. Drīzāk skatīties lubenes un nejaukties valsts vīru darbā, graužot visādus importa brīnumus.

Valdis,
aktīvs pilsonis