Intervija ar ēku pārvaldīšanas uzņēmuma “Selectum Home” vadītāju Valteru Balakleiti.

– Kā esam nonākuši līdz šādai situācijai?

– Nepietiekamas izpratnes par kopīpašumu dēļ ilgstoši ir kavēta un apgrūtināta daudzdzīvokļu namu atjaunošana, bet ēku tehniskais stāvoklis tikmēr turpinājis pasliktināties.

Joprojām dzīvs ir uzskats, ka “mana atbildība beidzas līdz ar mana dzīvokļa sienām”,

bet par visiem pārējiem ēkas elementiem jārūpējas kādam citam – apsaimniekotājam, pašvaldībai, valstij.

Vairumu cilvēku interesē tikai tas, ko viņi redz, – paša dzīvoklis, labākajā gadījumā kāpņutelpa, taču trūkst apziņas, ka kopīpašums ir arī visas nesošās konstrukcijas, sienas, balkoni, jumti, caurules utt.

Lai veiktu remontu padomju laika ēkā, nepieciešams kopības lēmums, vairumā gadījumu savācot 50% + 1 dzīvokļa īpašnieka parakstu. Bet, lai šos parakstus iegūtu, nereti ir jāizcīna pamatīga cīņa, jo daļa iemītnieku atsakās iesaistīties.

Īpaši tas attiecas uz vecāka gadagājuma iedzīvotājiem, no kuriem daļa joprojām savos uzskatos dzīvo laikā pirms privatizācijas.

– Kas to palīdzētu risināt?

– Vienīgais motivējošais līdzeklis, kas liek jautājumiem sakustēties, ir pašvaldības uzliktie sodi.

Piemēram, kaimiņam ir balkons, kura nesošie elementi ir korodējuši tik tālu, ka tas sāk atdalīties no ēkas, bet man pašam balkona nav – tātad uz mani problēma neattiecas. Taču kadastrālās vērtības sods būs jāmaksā visiem kopā.

Ja mājai tek jumts, pirmā stāva iedzīvotāji nereti saka – mani tas neskar. Bet, ja mājai tāpēc pūst sienas, – tās pūst arī pirmajā stāvā.

Izpratne veidojas tikai tad, kad cilvēki ir spiesti risināt reālas problēmas,

turklāt bieži piespiedu kārtā.

– Cik tehniski sliktās ēkās dzīvojam?

– Nu, iztēlojieties, kas notiek, ja šāda attieksme ir valdījusi 25 gadus.

Tas ir tāpat kā 25 gadus staigāt ar cauru zeķi un ik pa brīdim drusku pielāpīt, bet nekad netikt pie jaunas zeķes,

jo tas, lūk, izmaksā pārāk dārgi. Un tā nu lāpi un visu laiku skaties uz ielāpiem un caurumiem, un tik turpini maksāt par lāpāmo diegu, kaut arī jauns zeķu pāris sen būtu atmaksājies.

Padomjlaiku ēku komunikāciju tīkliem un jumtiem sen ir beidzies ekspluatācijas laiks, viss ir novecojis, ja vien nav remontēts avārijas dēļ.

Balkoni drūp, vecajiem liftiem troses vairs nevar iegādāties, ar stāvvadiem ir problēmas pilnīgi visos padomju sērijveida namos, nemaz nerunājot par faktiski neesošo energoefektivitāti, nesošo konstrukciju šuvju stāvokli utt.

Vissliktākajā situācijā šobrīd ir balkoni, ko arī ir visgrūtāk sakārtot.

– Remonts ir dārgs prieks.

– Daudzdzīvokļu dzīvojamām ēkām plānoto remontdarbu budžets parasti tiek veidots no dzīvokļu īpašnieku ikmēneša iemaksām uzkrājumu fondā.

Remontiem paredzētās iemaksājamās summas apmērs ir atkarīgs no ēkas kopējā tehniskā stāvokļa un plānoto atjaunošanas darbu apjoma un var svārstīties no dažiem desmitiem centu līdz pat dažiem eiro par kvadrātmetru mēnesī.

Renovācijas izmaksas, iekļaujot projektēšanu un projekta vadību, sērijveida ēkām sākas no 550 eiro kvadrātmetrā,

turklāt nereti pēc ēkas atjaunošanas remonts nepieciešams arī dzīvoklim, kas nozīmē, ka summai jāpieskaita vēl vismaz kādi piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši eiro.

Vairumam cilvēku pašiem tādas naudas nav, taču arī atbalsta finansējumu vai kredītu ēkas renovēšanai bieži vien nav iespējams saņemt, jo dzīvokļu īpašnieku biedrība neeksistē.

– Nekas cits neatliek kā krāt? 

– Neatkarīgi no iemaksu apjoma jāsaprot kāda svarīga nianse – vai līdzekļi tiek krāti iespējamiem nākotnes vai jau ielaistiem pagātnes remontdarbiem?

Dzīvošana vecajā sērijveida ēkā, no vienas puses, ir kā cīņa ar vējdzirnavām –

gadiem ilgi tiek krāti līdzekļi problēmām, kas bija jānovērš jau sen, turklāt šajās ēkās gandrīz nekad nepienāks situācija, kad viss ir atjaunots, jo, kamēr sakrās nākamo likstu novēršanai, vajadzēs sākt remontēt jau iepriekš sataisīto.

– Jaunos projektos šādu nebūšanu nav?

– Jauno projektu tehniskais stāvoklis vēl zināmu laiku neprasīs būtiskus ieguldījumus. Turklāt šajos namos izpratne par kopīpašumu veidojas dabiski.

Ļoti svarīgs ir starts, tas, kā cilvēks sācis dzīvot.

Jaunajās mājās cilvēki parakstās par noteikumiem, vecajās no viņiem neko tādu neprasa, katrs dara, ko grib.

Tāpat jaunajos projektos nereti arī paši attīstītāji skolo un izglīto dzīvokļu īpašniekus, piemēram, mācot, kā pareizi lietot rekuperācijas sistēmu, kā vēdināt mājokli, lai tajā būtu vienmēr patīkams klimats, kā noregulēt radiatorus, kā uzstādīt signalizāciju pagrabstāvā.

Tas cilvēkiem dod izpratni, ka viņiem jāuzņemas atbildība ne tikai par savu dzīvokli, bet arī par ēku un teritoriju kopumā. 

– Jāmeklē valstiski risinājumi?

– Lai strauji uzlabotu daudzdzīvokļu ēku tehnisko stāvokli, energoefektivitāti un panāktu mūsdienām atbilstošu energoresursu patēriņu tipveida apbūvē, valstij būtu jāizstrādā jau gatavi atjaunošanas projekti ar jau izstrādātu risinājumu populārākajām tipveida ēku sērijām un vienlaikus jāmaina likumdošana, paredzot, ka šos atjaunošanas projektus varētu realizēt ar 50% plus viena dzīvokļa īpašnieka piekrišanu.

Kamēr valstiska risinājuma nav, māja var pilnvarot personu, kam nav juridiskas personas statusa, bet kas var ātri risināt jautājumus mājas iedzīvotāju interesēs tādās situācijās kā, piemēram, lifta remonts vai siltummezgla detaļu nomaiņa.

Arī parakstu vākšana tādējādi sokas raitāk, jo iedzīvotāji savējiem uzticas vairāk nekā apsaimniekotāja pārstāvim.