Intervija arbiedrības “Zemnieku saeima” ārpolitikas speciālistu Valteru Zelču.

– Kāpēc buferjoslas ir nepieciešamas?

– Buferjoslas pilda vairākas funkcijas, no kurām viena ir virszemes barības vielu uztveršana. Lai augus nodrošinātu ar barības vielām, lauksaimnieki izmanto gan kūtsmēslus, gan minerālmēslus. Dažādos mēslojumos esošās barības vielas (sevišķi fosfors) noteiktos apstākļos var notecēt uz zemāko punktu, bieži – uz upēm un grāvjiem.

Buferjosla ir 4–10 metrus (atkarībā no tā, vai tā ir upe vai novadgrāvis) plata zāles josla, kuras uzdevums ir šādas barības vielu noteces apstādināt, lai buferjosla tās varētu absorbēt sevī.

Tādējādi barības vielas nenonāk upēs, grāvjos un ezeros, bet paliek lauka malās, barojot zāles joslas.

Otra buferjoslu funkcija ir bioloģiskās daudzveidības veicināšana. Ja buferjoslas ir veidotas pareizi un tajās tiek sēti arī dažādi nektāraugi, tad tā var būt laba barības bāze dažādiem apputeksnētājiem, kā arī lieliska vieta, kur ligzdot putniem vai patverties nelieliem dzīvniekiem.

– Lauksaimnieki jau ir nobažījušies par buferjoslu izveidi, jo īsti nesaprot, ko tas nozīmē un kā tas darāms. Ko buferjoslas izveide reāli nozīmētu, un kas lauksaimniekiem ir jāņem vērā?

– Šis ir akmens Zemkopības ministrijas ierēdņu lauciņā, kuri atkal pamanījušies vienkāršas lietas sarežģīt. Ir divu veidu joslas – aizsargjosla un buferjosla.

Aizsargjoslas gar upēm ir jāievēro obligāti. Tur drīkst sēt kultūraugus, bet nav atļauts tos mēslot vai lietot augu aizsardzības līdzekļus. Tātad šādas joslas droši drīkst apsēt, piemēram, ar auzām un novākt ražu, bet jāpatur prātā aizliegums lietot kūtsmēslus, minerālmēslus vai smidzināt augu aizsardzības līdzekļus.

Otras ir buferjoslas. Tās jau ir krietni ambiciozākas. Arī buferjoslās aizliegts lietot mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus, bet atšķirībā no aizsargjoslām tur nedrīkst sēt ierastos lauku kultūraugus, kā kviešus, auzas, rudzus, rapšus, vai stādīt kartupeļus. Buferjoslās jābūt vai nu sētai zālei, vai jāļauj saaugt dabiskajai veģetācijai.

Diemžēl Zemkopības ministrija šim vienkāršajam izskaidrojumam pielikusi klāt vēl divus terminus – laukmales un zaļās joslas. Turklāt

vārdu “aizsargjosla” dažādos normatīvajos aktos paralēli sauc arī par buferjoslu – tādā veidā lauksaimniekiem šķiet, ka tas ir viens un tas pats.

Lai lauksaimnieks izveidotu buferjoslu, vispirms ir jānoskaidro, kur un cik platas joslas ir iespējams veidot, lai par tām saņemtu atbalstu. Tās ir 8–10 metrus platas joslas galvenokārt gar upēm un 4–6 metrus platas joslas gar novadgrāvjiem.

Tālāk lauksaimniekam jāpieņem lēmums, kā nodrošināt zaļu segumu šajās joslās. Viens variants ir sēt stiebrzāļu maisījumu, otrs – ļaut savairoties dabīgajai veģetācijai.

Pēc tam, kad buferjosla izveidota, lauksaimniekam vēl jāmācās to pareizi apsaimniekot, lai nerastos situācija, ka nektāraugu ziedēšanas vai putnu ligzdošanas laikā kāds izdomā ar lielu pļauteni skriet un apkopt buferjoslu.

Buferjoslu kopšana, it īpaši izveidošanas sākumā, būs problemātiska, jo no 10 metru buferjoslām zāle jānovāc, turpretī 4 metru joslās to drīkst smalcināt. Sākotnēji dabiskā veģetācija lielākoties sastāv no nezālēm, tostarp agresīvām, tādām kā usnes, vībotnes, lāčauzas, vējauzas u.c.

To novākšana ir dārgs pasākums, jo tā nav zāle, kuru var izbarot lauksaimniecības dzīvniekiem, tātad to var tikai kompostēt.

Šķiet, loģiskāk būtu pirmos gadus ļaut lauksaimniekam pašam izvēlēties, kurš kopšanas pasākums ir vispiemērotākais.

– Papildus jau uzskaitītajam zemnieki vienmēr ir satraukušies, ka jebkādu aizsargjoslu vai buferjoslu izveide samazina zemes platību, kura nepieciešama ražas audzēšanai.

– Vislielākā lauksaimnieku sāpe ir par to, ka šīs joslas tiek izņemtas no ražošanas. Šajās joslās vairs netiek sēti kultūraugi, netiek novākta raža, līdz ar to netiek gūti ieņēmumi.

Pagaidām tiek plānots par buferjoslu ierīkošanu izmaksāt atbalstu, bet nav skaidrs, vai visiem gribētājiem naudas pietiks.

Pastāv arī risks, ka šajās joslās savairosies dažādas agresīvas nezāles un pat invazīvie augi, piemēram, zeltslotiņa vai latvānis, kas var tālāk nekontrolēti izplatīties.

Somi, piemēram, ir vienojušies ar Eiropas Komisiju, ka tādos gadījumos joslās drīkst izmantot augu aizsardzības līdzekļus. Diemžēl Latvija uz šādu atrunu nav uzstājusi.

Vēl viens mīnuss: esam pārcentušies – buferjoslas ir efektīvi pasākumi, taču pie mums šīs joslas ir visplatākās Eiropā. Nīderlandieši, piemēram, ir izpētījuši, ka viņi labu efektu var panākt ar trīs metru joslām, bet, tā kā mums trūkst pētījumu, esam izveidojuši ”pasākumu maksimumu” 10 metros.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.