Pirms
kristietības ieviestajiem Lieldienu svinēšanas datumiem ļaudis
atzīmēja gaismas atgriešanos. Tā ir diena martā, kad ir pavasara
saulgrieži. Arī folkloristi parasti vispirms svin Lielo dienu jau
ap 20. martu. Svinēšana
nozīmē šūpošanos, olu vārīšanu un krāsošanu, kā arī olu
ripināšanu. Saglabājušies dažādi ticējumi, bet mūsdienās ne
visus vairs iespējams īstenot, it īpaši pilsētā dzīvojošiem.

No
vienkāršākajiem labas veselības nodrošināšanai var minēt
vārtīšanos vai vismaz mutes mazgāšanu rasā Lielās dienas rītā.
To var darīt arī ar ūdeni, kas smelts no uz austrumiem tekošas
upes vai strautiņa. Taču tādu nemaz nav tik viegli atrast!

Tad
atliek šūpošanās, sišanās ar olām un sacensības olu
ripināšanā, kā arī dūšīga olu ēšana. Par šūpošanās
nepieciešamību pat bērnudārzu audzēkņi zina – tas jādara, lai
odi vasarā nekostu! Cik tur taisnības, daudzi paši
pārliecinājušies uz savas ādas.

Bet
senākos laikos ticēja, ka augstāka šūpošanās nodrošinās
labāku ražu. Vēl tā bija iespēja jauniešiem, un ne tikai
viņiem, parādīt sevi un iepazīties. Taču te gribas piebilst, ka
šūpoļu kāršana bija svarīga Lieldienu gaidīšanas laika
sastāvdaļa, jo vajadzēja gan labāko vietu izvēlēties, gan
atbilstošus materiālus sagādāt.
Savukārt
pēc Lieldienām viss tika atkal nojaukts, lai nākamajā gadā sāktu
šo procesu no jauna.

No
savas pieredzes varu teikt, ka reti kur citur vēl ir tāda attieksme
pret Lieldienu olu krāsošanu kā pie mums Latvijā. Lielākā daļa
olu tomēr tiek nokrāsotas ar mērķi beigu beigās tās apēst. Var
dāvināt, var mainīties, var iegūt sacensību rezultātā,
bet olas tiek izmantotas ēdienos.

Lai
arī speciālistu ieteikumi par olu labumu vai kaitīgumu ir
mainījušies, daudzi no mums Lieldienas izmanto, lai saēstos olas
pēc sirds patikas. Un vienu reizi gadā jau var!

Padalīšos
ar savu pieredzi no īslaicīgas uzturēšanās Anglijā, kas
sagadījās tieši Lieldienu laikā – biju gatava nokrāsot olas
sīpolu mizās, kā tas parasti tiek darīts manā ģimenē, taču
noskaidroju, ka tur nav tradīcijas krāsot olas tieši Lieldienām
un tās ēst Lieldienu rītā. Tur uz Lieldienām cilvēki pērk vai
paši cep īpašas bulciņas ar krustu virsū. Tas nozīmē, ka tas
jau ir kristietības ieviests paradums. Šokolādes olas
visdažādākajos veidos – lielas, mazas, ar vai bez pildījuma gan
tiek dāvinātas, taču parasti bērniem.

Saistībā
ar Lieldienu olām vēl nāk prātā vismaz 25 gadus vecs notikums.
Manam vīram darba biedrene uzdāvināja īpaši greznotu melnraibu
olu, piekodinādama, ka tā nav paredzēta ēšanai, bet tikai
greznumam un mūsu mājās tā nostāvēja vairākus gadus.

Laiki
mainās un cilvēki līdz ar laika ritumu arī. Mūsdienu pilsētnieki
sev paņēmuši tikai daļu no tiem paradumiem, kam senākos laikos
bija īpaša nozīme, jo pēc ticējumiem tie varēja ietekmēt ražu,
auglību, mājlopu dzīvi.

Tradicionālajās
Lieldienu dziesmās ir minēts gan zaķis un raibas olas, gan šūpoles
un šūpošanās, mazliet pieminētas arī ģērbšanās tradīcijas,
kas nozīmēja uzvilkt kaut ko jaunu, visbiežāk kreklu.

Tā
kā kalendārā kā atzīmējami ir ierakstīti kristīgo Lieldienu
datumi, tad folkloristi svin arī šos svētkus, vēlreiz darot jau
iepriekš minētās tradicionālās Lieldienu ierašas, jo svētku
nekad nevar būt par daudz.