Nav tā, ka divpadsmitie nezina, ko darīs pēc skolas beigšanas, taču ir jūtama vēlme vēl par to parunāt. Attieksme ir ļoti nopietna, tāpēc ir šaubas, satraukums, jo saprot, – būs jāsāk jauna dzīve. Ir kāds, kurš gribētu vidusskolā palikt ilgāku laiku, jo nejūtas drošs par to, ko darīt tālāk. Lai gan informācijas par turpmāko iespējamo izglītības ceļu jauniešiem ir daudz – skolotāji par to runā stundās, tāpat ir dažādi pasākumi, kuros gūt atbildes uz jautājumiem. Ar visu to izšķiršanās ir ļoti grūta. Tiek domāts, vai izvēlētā profesija vēlāk valstij vispār būs vajadzīga, vai varēs nopelnīt, vai vispār patiks strādāt, vai izvēlētās profesija man tiešām ir īstā.

Tāpat ir satraukums par to, vai jaunietis tiks uzņemts izvēlētajā augstskolā, kā tur veiksies, ko es darīšu, ja netikšu. Ir arī bailes no tā, ka būs jāuzsāk patstāvīga dzīve, būs jādodas prom no mājām, vai tad pratīs plānot finanses utt. Izskan arī varianti doties uz ārzemēm, perfekti apgūt angļu valodu un “tad jau redzēs, kur vējš pūtīs”.

Taču vairums jauniešu nopietni pieiet jautājumam par savu nākotni, jo saprasts, ka izglītībai mūsdienās ir nozīme.

Kāda divpadsmitklasniece pat saka, ka cilvēks bez izglītības ir viduvējība.

Sarunās ar mazākiem bērniem – 7. un 8.klases – skolēniem, gan var dzirdēt jautājumus, priekš kam man izglītība vispār vajadzīga u.tml. Viņi saklausās, ka cilvēks ar augstāko izglītību tik un tā neko nevarot nopelnīt, un to pieņem kā patiesību. Bet, kad paliek vecāki, lielāki, tad domas maina. Un zina, ka tā tomēr gluži nav.

Vieglāk, protams, ir tiem, kuriem mērķis ir skaidrs jau agrā vecumā. Būšu zemessargs vai fizioterapeits, un uz sava sapņa realizēšanu arī iet. Taču cits visa mūža garumā nevar saprast, ko vēlas. Kāda ir veiksmes formula, grūti spriest. Taču bērnam vai jaunietim arī nedrīkst iestāstīt, ka ir tikai viena profesija. Ir jābūt tomēr gatavam nepārtraukti mainīties, darīt kaut ko līdzīgu, ņemot vērā mainīgo darba tirgu. Viena profesija nāk klāt, bet otra – kļūst neaktuāla. Būs spējīgam pārprofilēties – tā ir lielākā vērtība. Bet ir skaidrs, ka būs arī nemainīgas profesijas, kā, piemēram, mediķi. Tie būs vajadzīgi vienmēr.

Vineta Muskate, Liepājas Raiņa 6.vidusskolas pedagoģe – karjeras konsultante