Lai cik tas apnicīgi var likties, bet, atsākoties jaunajam mācību gadam, vecākiem ar bērniem kārtējo reizi būtu jāpārrunā drošības jautājumi. Kāpēc par to ik gadu atgādinām? Šis laiks ir trauksmaināks, jo pilsētā pēc vasaras tomēr iestājas citādāks režīms. Daļa bērnu savu brīvlaiku ir aizvadījuši laukos, kur ir brīvāki apstākļi, satiksmē nav tādas intensitātes. Brīvlaikā bērni vairāk izguļas, ir nesteidzīgāki. Skolas laikā agrie rīti un steiga var novest pie kļūdām.

Arī autovadītājiem ir jāpārslēdzas uz režīmu, kad bērnu uz ielām kļūst vairāk un jau agrā rīta stundā. Arī satiksmē pašu autovadītāju kļūst vairāk, jo liela daļa ar automašīnām ved savas atvases uz mācību iestādēm.

Ir novērots, ka, sākoties septembrim, cilvēku plūsma pilsētā kļūt intensīvāka, straujāka, kas liek būt vērīgiem un uzmanīgiem.

Ar bērniem, īpaši mazākajiem, vairākkārt jāpārrunā, kāds būtu drošākais ceļš uz skolu. Bērnam ir jāskaidro, kas un kāpēc ir svarīgs. Pirmkārt, ir kopīgi jāsaplāno un jāizrunā konkrēts maršruts pa kuru bērns ies uz skolu vai pēc skolas uz nodarbībām, kā, piemēram, treniņi, un nāks atpakaļ mājās. Pirmklasnieku, visticamāk, vecāki uz skolu kādu brīdi pavadīs paši, līdz viņš būs iejuties un spēs orientēties apkārtējā jaunajā vidē. Taču katrā gadījumā ir jāstāsta, kā un kur mēs ejam, kādām ceļa zīmēm pievēršam uzmanību, kādi raksturīgi objekti ir bērna ceļā, ka, pirms šķērsot ielu, jāpaskatās pa kreisi un pa labi, vai nebrauc automašīnas, kur vērsties pēc palīdzības utt.

Ja bērns uz mācību iestādi dodas ar sabiedrisko transportu, izrunājiet, kā rīkoties gadījumā, ja palaista garām sava pieturvieta. Lai nav tā, ka izlec ārā no autobusa un tad nezina uz kuru pusi iet, ko darīt. Ja tiešām kļūme gadījusies, var vērsties pie autobusa šofera. Sabiedriskā transporta šoferim šādos gadījumos būtu jāpalīdz.

Esam saņēmuši satrauktu vecāku zvanus par to, ka bērns nav pārnācis mājās, lai gan vajadzēja būt jau pirms divām trim stundām. Bērns ir bērns, un, nākot mājās, viņa ceļš var būt līkumu līkumiem, – jo iziet cauri rotaļlaukumam, izskriet cauri katrai peļķītei, jāpaskatās zem katra krūmiņa. Tikmēr vecāki krīt izmisumā, nezinot, kur bērns atrodas.

Svarīga ir saziņa. Jānorunā, – kad man beidzas skola, es ziņoju, ka dodos mājās, kur esmu un ar ko esmu.

Svarīga vecāku un bērna savstarpējā uzticēšanās, vienoties ar bērnu, kad var tikties ar draugiem, iet setā spēlēties, doties izbraucienā ar velosipēdu, vienoties par laiku, kad jāatgriežas mājās utt.  Protams, ja ir iespēja, iesakām izmantot modernās tehnoloģijas, kas ļauj noteikt bērna atrašanās vietu. Tas dos drošības sajūtu kā vienam, tā otram.

Nomaldīšanās gadījumā svarīgi, lai bērns var nosaukt vismaz viena vecāka vārdu un telefona numuru, zina dzīvesvietas adresi vai objektus dzīvesvietas tuvumā (veikals, biroja telpa, rūpnīca, bērnudārzs, skola u.c.). Tā paātrināsiet bērna nokļūšanu drošībā. Vecākiem jāsaprot, ka nekavējoties jāinformē policija, ja ar bērnu nevarat sazināties, necensties slēpt, ja uz brīdi novērsāties un bērns pazuda no redzesloka, vai arī bijušas nesaskaņas ar bērnu. Jo ātrāk saņemam informāciju, jo laicīgāk varam uzsākt meklēšanas pasākumus.

Reizēm skolā bērns laiku pavada vairāk, nekā mājās. Tāpēc ģimenē ir svarīgas sarunas. Uzzināt, kas pa dienu ir noticis, vai skolā, vai pa ceļam nav kaut kas atgadījies, kādas ir attiecības ar pārējiem skolasbiedriem. Bērni uz skolu atnāk katrs ar savu raksturu, katrs no savas ģimenes, un tagad visiem ir jāsadzīvo. Sarunās var noskaidrot, vai nav kādu konfliktu, pazemošanas, apsaukāšanās, grūstīšanās, mantu bojāšanas. Svarīgi situācijās nepieņemt vienu vienīgu taisnību, bet iet uz diskusiju un radušos problēmu risināt ar sarunām, bez apvainojumiem.

Tas nav jāuztver kā baidīšana, vienkārši ir jāpastāsta, ka tādas situācijas var notikt, kā tādos brīžos būtu pareizi reaģēt un kur vērsties pēc palīdzības. Lai viņš tam būtu gatavs, jo apsaukāt, apsmiet, sist vai kā citādi darīt pāri citiem nedrīkst. Pēc pieredzes sarunās ar bērniem un jauniešiem, šajos gadījumos labi strādā pagriezt situāciju pretēji – tev taču nepatīk, ka tevi apsaukā vai sit, vai izstumj no kolektīva, tad nedari sāpīgi otram. Pretēji nākas saskarties ar situācijām, kad konflikts pārvēršas fiziskā vardarbībā ar mantu bojāšanu un policijas iejaukšanos, ka kādam no skolēniem pat jāmaina skola. Atcerēsimies, ka skolas iekšējie kārtības noteikumi ir domāti, lai nodrošinātu mums droši vidi mācību procesa laikā un mēs mērķtiecīgi varam veikt savus pienākumus, ievērojot ikviena tiesības. Protams, ir klases stundas, audzināšanas stundas, kur mūs pieaicina un par to stāstām, bet vecāks bērnam ir pats labākais piemērs.  Vai tas ir pozitīvs vai negatīvs ir atkarīgs no paša vecāka.

Vecākiem vai personai, kuras aprūpē bērns nodots, ir pienākums neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes. Taču

vecākam jāizvērtē, vai trīspadsmitgadnieks ir pietiekami apzinīgs, lai parūpētos par jaunāko. Tā arī ir vecāku atbildība.

Protams, rodas jautājums par sešgadniekiem, kuri uzsāk skolas gaitas, vecākiem uz mācību iestādi būtu viņu jāpavada. Ir vairākas ģimenes, kur lielie bērni ar maziem kopā dodas skolu.

Tāpat situācijās, kad bērns vecumā līdz 15 gadiem ir apmaldījies, ir iekāpis nepareizā maršruta autobusā un vēršas pēc palīdzības, pārvadātājam būtu jāsazinās ar policiju. Bērnu vecumā līdz 15 gadiem saskaņā ar šo noteikumu kontrolieris drīkst izsēdināt no sabiedriskā transportlīdzekļa tikai tad, ja bērnu nogādā  tuvākajā policijas iecirknī.

Vita Vīlistere,
Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes
Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore