TERĒZE
ŠULCA pagaidām vēl ir tikai Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas
12. klases skolniece, kura brīvajos brīžos savas ikdienas
emocijas un piedzīvotos mirkļus iemūžina ar fotokameru, tomēr
viņa var palepoties jau ar savu pirmo personālizstādi, ko nupat
atklāja Liepājas Jauniešu centrā. Atklāšanas pasākumā
izmantoju iespēju izjautāt jauno mākslinieci par viņas
aizraušanos ar fotografēšanu.

– Kā tu sāki
nodarboties ar fotogrāfiju?

–
Tas man likās
interesanti jau pusaudzes vecumā, bet tā nopietnāk ar
fotografēšanu nodarbojos jau gadus četru. Manam brālim bija
iespēja dabūt, neatceros no kurienes, fotoaparātu, un tā tas arī
aizgāja.

– No kurienes tev
rodas idejas bildēm?

– Kādreiz man ļoti
patika inscenētās fotogrāfijas, bet tagad ir tieši pretēji. Man
skaistāk šķiet, kad cilvēki ir dabīgi. Es viņus dokumentēju.
Fotografēju visu, kas man pašai šķiet skaists. Varbūt izklausos
pēc estētes, bet skaistās Liepājas vietas ir arī tās, kur rodu
iedvesmu saviem darbiem. Cenšos apmeklēt arī kultūras pasākumus,
tāpēc dažādi koncerti un teātra izrādes ir manā dienas
kārtībā.

– Vai atceries arī
savu pirmo darbu?

– Ak, tas bija tik sen!
Kad man bija desmit gadu, ģimenē nopirkām pirmo spoguļkameru.
Tāda maza grabažiņa,
un tad tapa kaut kādas lecambildes
ar draudzenēm.

–
Vai ir izdevies
notvert arī kādu unikālu brīdi, kad palaimējies, ka kamera tieši
tobrīd bijusi tavās rokās?

– Mēdz teikt, ka
“gaisma ir fotogrāfa ota”. Viss ir gaismā. Manai
draudzenei bija dzimšanas diena, un toreiz starp kokiem tik skaisti
spīdēja gaisma. Es centos nofotografēt ar telefonu, un sapratu, ka
to vajag ar kameru. Draudzene tieši stāvēja ar vīna glāzi rokā
pie šiem kokiem, un, kad izdevās nofotografēt, es sapratu – IR!

– Vai vispār var
iemācīties mākslas fotogrāfiju?

–
Tehniski – jā, bet ir
arī jāredz tas kadrs. Teorētiski var pārzināt lietas un var
uzņemt tehniski pareizu bildi, bet, ja nav tas klikšķis, tad nekas
neiznāks.

– Kas ir tavs
paraugs fotomākslā?

–
Evita Goze. Viņa studē
un darbojas ārzemēs. Evita vairāk uzņem inscenētas fotogrāfijas,
bet jebkurā gadījumā viņa ir mana vismīļākā fotomāksliniece.

– Kas, tavuprāt, ir
svarīgākais, lai kļūtu par labu fotogrāfu?

– Harisma! Jābūt
interesantai personībai. Pēc manām domām, bieži vien fotogrāfam
pašam svarīgāk ir būt harismātiskam un atvērtam, nekā uzņemt
perfektu bildi, jo bieži vien sabiedrība skatās tieši uz autoru,
nevis uz viņa uzņemtajiem kadriem.

– Kādi ir tavi
lielākie panākumi?

–
Esmu divus gadus
piedalījusies fotoplenērā – nometnē “Karostas foto osta”.
Tur Karostas manēžai taisījām lielformāta melnbaltās
fotogrāfijas par mikrorajona cilvēkiem darbvietās un uz ielas. Bet
šī fotoizstāde man ir tāds pirmais individuālais panākums –
tā kā atspēriena punkts.

– Pastāsti nedaudz
par savu mīļāko fotogrāfiju?

– Varu šo bildi
raksturot kā “patīkamā sajūta vēderā”. Vienu dienu
izdomāju, ka vēlos iziet ārā un pafotografēt, un sanāca
nofotografēt visparastāko siltumnīcu. Likās – nekas īpašs.
Ieliku to datorā, sagriezu, samainīju nedaudz krāsas un toņus, kā
jau iepriekš minēju, un tad sapratu, ka tā ir mana pašlaik
vismīļākā bilde.

– Kāds ir tavs
fotografēšanas stils?

– Ja runa ir par
manieri, tad bieži vien man šķiet, ka tas, ko es redzu kamerā,
nav nekas īpašs, un nodomāju “ai, labi, lai stāv”. Bet,
kad ielieku bildi datorā, viss mainās, jo, izmainot toņus un
krāsas, fotogrāfija uzreiz iegūst citu attēlu, kas, manuprāt, ir
arī viena no manu darba galvenajām iezīmēm – tā piešķir domu
un izjūtu. Varbūt tas viss, ko es daru, nav tik kompozicionāli.
Profesionālis noteikti pateiktu, ka tur ir, pie kā strādāt, bet
tie toņi ir mana maniere. Vispār man ļoti patīk fotografēt
cilvēkus. Patīk fotografēt detaļas, cilvēku kājas, piemēram.

– Ko tev pašai
nozīmē šī aizraušanās?

– Es neteiktu, ka tā
ir mana dzīve. Vēlos studēt kaut ko citu. Bet man ir ienācis
prātā, ka kaut kad, kādā manas dzīves posmā, es gribētu apgūt
fotomākslu profesionālā līmenī. Bet vēl neesmu tam nobriedusi.
No fotogrāfijas pašlaik gūstu lielu gandarījumu.

– Ko par tavām
bildēm saka ģimene un draugi?

– Ļoti priecājas par
mani. Ir ļoti lepni par to, ka es kaut ko daru un ka man sanāk viss
tā, kā es vēlos. Tikai ir neapmierināti, ka paši nav nevienā
bildē. Šoreiz tā ir sagadījies. Draugi ir liels atbalsts, kas man
ir ļoti svarīgs.

– Vai esi
sastapusies arī ar noraidošu attieksmi pret saviem darbiem?

–
Ja godīgi, pagaidām ne,
un man ir nedaudz bail no tā. Jo nemaz nav labi, ka visu laiku
slavē. Ir jābūt gatavam, ka var būt arī profesionāla kritika
par maniem darbiem, minot kompozīcijas trūkumu, nepareizus skata
leņķus un citas teorētiskas lietas, ko, iespējams, neprotu
izmantot. Bet man pašlaik svarīgākais ir tas, lai fotogrāfija
iznāktu estētiski baudāma.

– Vai tev ir arī
kādas nerealizētas idejas?

– Jā, vēlos kaut kur
aizbraukt, paceļot. Ceļojumos arī rodas jaunas bildes – kad
neesmu savā vidē, jo tad ir vislielākā motivācija ņemt rokās
fotokameru un fotografēt.