Ļaujos neizzinātajam – šomēnes mans kultūras ceļojums sākas Saldus Mākslas skolas interešu izglītības pulciņā “Arhitektūra”.

Arhitektūra nav reģionāla laikraksta ierindas tēma. Varbūt tāpēc, ka reģionos vides radīšana vienkāršota līdz funkcionālai būvēšanai vai pārveidošanai. Man patiktu, ja Saldu varētu raksturot, citējot starptautiski apbalvotu arhitekti Zahu Mohamedu Hadīdu: “Nedomāju, ka pajumte vai vienkāršs nožogojums ir arhitektūra. Tai jāvar atmodināt interesi, likt domāt.” Vēl poētiskāk runā modernās arhitektūras meistars Ludvigs Mīss van der Roe: “Arhitektūra raksta laikmetu vēsturi un dod tiem vārdus.”

Mūsdienām vajadzēs vārdu. Kurš to dos? Var būt, ka tagadējie bērni. Arhitektūrā Latvijā pienākuši jauni laiki – pirmo reizi arhitekti apzināti un mērķtiecīgi strādā ar bērniem, lai paplašinātu viņu izpratni par vides veidošanos.

Ar citu domāšanu

Saldus Mākslas skolā pirmo arhitektūras grupu atvēra 2015./2016. mācību gadā, jo skolas direktore, arhitekte Vēsma Krūmiņa bija aizrāvusies ar Latvijas Arhitektu savienības projektu “Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks”. Šobrīd Saldus Mākslas skolā ieskatu arhitektūrā un iemaņas būvniecībā gūst 43 bērni vecumā no 6 līdz 13 gadiem.

Projektu izauklēja Latvijas Arhitektu savienības jaunie biedri, jo viņi organizācijā nevēlējās būt statisti. Visus desmit gadus iniciatīvu koordinē liepājniece, agrāk aktīva arhitektūras publiciste Indra Ķempe.

“Projektā visus gadus strādājam ar bērniem, pētām, kā klājas mums, arhitektiem, un kāda ir sabiedrības atsaucība. Labu arhitektūru var radīt tikai tad, ja ir izglītota sabiedrība, kas to pasūta, un augsti kvalificēts arhitekts. Varam izvēlēties lasīt grāmatu, klausīties mūziku, skatīt gleznu, apmeklēt kino vai teātri, taču nevaram izvēlēties – skatīties uz arhitektūru vai ne, jo cilvēku būvētas vides ietekmē esam visu laiku,” atgādina I. Ķempe.

Vide atspoguļo sabiedrības kopējo zināšanu līmeni. Piemēram, prasīgu sabiedrību respektē speciālisti, kuri lemj par izmaiņām pilsētā. Kuldīga modernizējas, saudzējot esošo, savukārt Rīgā – dieva zīmes!… Rīdzinieki nobrieduši laikmetīgākiem risinājumiem, bet lēmēju izpratne un izmantotās metodes iestrēgušas pagātnē.

“Projektā “Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks” formulējām vērtības, kurām it kā jābūt mūsos, taču izglītības dēļ nav. Diemžēl nav pārliecības, ka bērniem mācām to, ko apgūst topošie arhitekti augstskolās. Arhitekti atzīst, ka viņu izglītībā ir trūkumi,” skaidro I. Ķempe.

Latvijas Arhitektu savienības projekts ir organizācijas (ja ne vienīgais) veiksmes stāsts. Tā dēļ I. Ķempe un kolēģes divus gadus klauvēja pie izglītības satura reformētāju durvīm. Vēl viens gads pagāja, lai reformas “Skola 2030” satura veidotājiem modernizētu priekšstatu par arhitektūru, un tikai tad sāka runāt par šīs mākslas nepieciešamību vispārizglītojošā skolā.

“Ja reforma izdosies, Latvijas skolēni būs starp tiem nedaudzajiem pasaulē, kas parastā skolā gūst izpratni par savu vidi. Līdz šim “Skolnieks, Pētnieks. Pilsētnieks” skolās bijis kā uzlidojums – vienu dienu skolā ierodas vairāki arhitekti ar lekcijām, praktisku nodarbību, un aiziet! Piekto gadu Arhitektu namā Rīgā organizējam mācību kursu 12 bērniem. Vēl daudz strādājam ar pedagogiem, lai viņi prot mūsu domāšanu un vērtības nodot bērniem arī bez mūsu klātbūtnes. Saldus Mākslas skolas direktore Vēsma Krūmiņa atzinīgi novērtēja mūsu materiālus, un tagad Saldū ir mazie arhitekti! Metodes pārņemtas Ogrē, Cēsīs, nesen interesējās no Valmieras,” gandarījumu pauž projekta koordinatore.

Praktiķis uz cita ceļa

Pirmo gadu mazos arhitektus māca Saldus Mākslas skolas skolotājas Kristīne Briška un Gunta Pole. “Bērnu lielākais klupšanas akmens ir telpiskā izjūta, tāpēc visos iespējamos veidos trenējam proporciju uztveri, mācām mērīt un rokai izdarīt to, ko prāts iztēlojies. Arhitektam jāļaujas fantāzijai, taču arī jāvar tehniski atrisināt to, ko izdomājis,” stāsta K. Briška un piebilst, ka nodarbībās neatkarīgi no uzdevuma būtiski iedrošināt bērnus domāt atšķirīgi, radīt neredzētas kombinācijas. Arhitektūras nodarbībās nav jēdzienu “pareizi” vai “nepareizi”. Gunta Pole piebilst, ka bērnu iztēli piezemē tikai viens nosacījums – jāvar iztēloties, ka dzīvo paša radītajā vietā. “Datorspēļu ietekmē bērni grib būvēt mainkroftus un citas virtuālas pasaules. Taču mūsu nodarbībās būvējam cilvēkiem, nevis zombijiem.”

Bērni būvējuši pilsētu, pieturas, māju uz riteņiem, savu istabu, lidmodelīšus u.c. Uzdevumi galvenokārt tādi, kas izpildāmi vienā nodarbībā. “Vēl viens mūsu mērķis – jau agrīnā vecumā bērnam iemācīt, ka ar uzdevumu jātiek galā, lai cik grūti būtu. Jo nepadarīts darbs nenes augļus,” smaidot saka K. Briška.

Vajag košu otu

Indra Ķempe stāsta, ka ir arhitekti, kas starptautiskā līmenī runā par to, ka pieaugušie bērniem būvē rotaļu laukumus, labiekārto mācību iestāžu un dzīvojamo māju pagalmus, taču nepajautā bērniem, ko viņi vēlas. Iztērē prāvas naudas summas, lai realizētu savu, nevis bērnu priekšstatu par skolu, bērnudārzu, atpūtas laukumu utt.

Mani interesē, ko par savu pilsētu domā tās jaunākie iedzīvotāji, tāpēc uz nesteidzīgu pastaigu uzaicinu arhitektūras grupas dalībnieci astoņgadīgo Madaru Krūmiņu. Viņas skatījumā Saldus ir skaista pilsēta, bet pārāk blāva – viņa ēku fasādes nokrāsotu savās mīļākajās krāsās (zilā, zaļā, oranžā, sarkanā). Jauniešu iniciatīvu centru “Šķūnis” – violetu, jo viņas iemīļotākajai vietai jāatšķiras no citām ēkām. Līdzās “Šķūnim” ir Saldus novada pašvaldības lepnums, bērnu rotaļu laukums “Pīļuks”. Meitene atzīst, ka tas ir labs, taču viņai par bērnišķīgu. Klasē sportiskāko meiteni nevilina arī jaunais sporta stadions, jo tur nekas nemainās. Bijusi pāris reižu, un pietiek. Abas spriežam par brīvdabas trenažieriem – kā panākt, lai uz stadionu iet arī tie, kam vēl tikai veidojas ieradums sportot.

“Pastāsti par savu ideālo pilsētu!” mudinu Madaru. “Tā ir pilnīgi nereāla! Manā pilsētā ir varavīkšņu slidkalniņi un automašīnas, kuras teleportējas. Vēl ir poga, kuru nospiežot tikai man snieg sniegs vai līst lietus. Tur cilvēkus vizina mākoņi…” meitene sapņo.

Tētim par maz naglu

Saldus Mākslas skolas arhitektos iepazinos ar brāļiem Arnoldu un Arvīdu Makiem. Viņi nesapņo, bet tuvējā mežā slepus būvē divstāvīgu bunkuru. Ar fotogrāfu esam pirmie svešinieki, kuriem rāda sešu puiku paveikto. Desmitgadīgais Arnolds nav sajūsmā, ka viņa noslēpumu atradis divus gadus jaunākais brālis. Arvīds tik ļoti aizrāvies ar būvēšanu, ka piesaka līdzvērtīga īpašnieka tiesības.

Viņam ir pamatojums – divstāvīgajā būvē ieguldīta visa kabatas nauda! Kad tēta saimnieciskie krājumi izsīka, Arvīds par savu naudu nopirka naglas, urbi, āmuru, sagādāja kabatas nazi… Zēnu projektu apskatījies mammas draugs būvnieks. Pēc viņa ieteikumiem varbūt taps terase, žogs, sienas… “Skices mums nav. Darām tā, kā ienāk prātā. Galvenais, ka doma ir vienmēr,” stāsta vecākais brālis. Ups! – mazais sasveras uz nepienaglota dēļa. “Nepienaglots! Tas šajā vietā vienmēr ir visbīstamākais,” viņš secina. Arhitektūras pulciņā mācīja par slepenām būvēm. Arnoldam nav miera – vajadzētu uzcelt pa īstam…