Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis ārsts un sabiedriskais darbinieks Ernests Ekšteins (29.08.1872. – 16.10.1941.). Viņa darbība Liepājā sazarojusies tik kupli un daudzpusīgi, ka liekas, nav kaut cik ievērojama notikuma, kuru varētu apzīmēt ar vārdu sākums un kurā nebūtu iesaistījies Ekšteins.

Taču, ja aiz darbiem vēlamies saskatīt pašu darītāju, sastapt Ernesta Ekšteina personību, raksturu, domu un jūtu pasauli, uzskatus un pārliecību, tad šeit meklējumu ceļš ir līkumots un atrastais dažreiz var būt tikai pieņēmums, hipotēze, bet šis raksts – tikai sākums ceļā pie Ernesta Ekšteina. Viņš – allaž aizkulisēs.

No Gramzdas līdz Tērbatai

Ernests – lauku zēns. Dzimis Gramzdā, tēvs Jēkabs, māte Margrieta. Ja spējuši dot dēlam labu izglītību, domājams, trūkumu nav cietuši. Draudzes skola, Liepājas Nikolaja ģimnāzija, Tērbatas universitāte. Tajā Ekšteins iestājas 1892. gadā. Par studiju izvēli ziņas pretrunīgas. Sākumā esot it kā studējis matemātiku, tad pārgājis uz Medicīnas fakultāti. Absolventu sarakstā uzrādās, ka medicīnu sācis studēt 1892. gadā. Medicīnas fakultāte Tērbatas universitātē ir viena no prestižākajām, ar lielisku profesūru un starptautiski atzīta.

Bet pašā universitātē allaž valdījusi rosīga studentu dzīve. Tās pamatu, protams, veido dažādas korporācijas. Taču tie latviešu studenti, kuriem korporāciju ar zināmu ārējo pompozitāti apveltītās norises nav tuvas, atrod citas biedrošanās iespējas. 1888. gada 10. novembrī universitātes rektors apstiprina “Literāriski zinātniskā pulciņa” statūtus.

Kultūrvēsturē tas iegājis ar nosaukumu “Pīpkalonija”, kas savukārt radies no teoloģijas studenta Pētera Pīpkalēja (1866–1913) uzvārda. Pulciņa mērķis – zinātnisku referātu gatavošana, to pārspriešana un izdošana. Jau mācoties Liepājā, Ernests Ekšteins labprāt esot apmeklējis Liepājas Latviešu labdarības biedrības rīkotos priekšlasījumu vakarus. Tāpēc saprotams, ka Tērbatā viņa intereses saistās ar “Pīpkaloniju”, kļūstot par tās biedru.

Iespējams, ka tas veicina ne tikai ārsta, bet arī nākamā pilsētas domnieka spējas lakoniski un saprotami formulēt savu viedokli, vingrina domu, stimulē spriest un secināt. Personība rada personību. Ne viens vien pulciņa biedrs iegājis Latvijas vēsturē. Protams, katrs ar savu devumu.

Starp viņiem Eduards Veidenbaums (1867–1892), viņš gan mirst gadā, kad Ekšteins universitātē iestājas. Iespējams, tuvākas attiecības topošajam ārstam varēja izveidoties ar Kārli Kasparsonu (1865–1962), arī medicīnas studentu, nākamo pirmo Latvijas Republikas izglītības ministru. Starp pīpkaloniešiem ir arī vēsturnieks Aleksandrs Dauge (1868–1937), arī viņš būs izglītības ministrs. Medicīnu studē Jēkabs Alksnis (1870–1957), viņš kļūs par Latvijas Universitātes profesoru. Bet Ernests Ekšteins, beidzot studijas, atgriežas Liepājā. Viņš tiek pieņemts darbā par pilsētas sabiedrisko ārstu jeb, kā to sauc pilsētas amatpersonu sarakstā, общественный врачь. Amatā stāšanās gads vēl noskaidrojams.

Nabagu ārsts

Nav precīzi zinām, kad par Ernesta Ekšteina dzīvesvietu kļūst baronesei fon Kleistai piederošais nams Kroņu ielā 27. Taču ļoti iespējams, ka tūlīt pēc ierašanās Liepājā, jo viņa – sabiedriskā ārsta, tautā saukta nabagu ārsta, – darba vieta ir visa Jaunliepājā. Viņa kolēģis Vecliepājā tolaik ir Dr. Vēbers. Vēlāk, jau neatkarīgā Latvijā, nams kļūst par Ernesta Ekšteina īpašumu.

Gada alga – 1000 rubļu, no tiem 100 paredzēti izbraucieniem un vakcīnas iegādei baku potēšanai. Tikpat liela alga ir pilsētas dārzniekam. Pilsētas galva gadā saņem 5000 rubļu, pilsētas sekretārs – 3500 rubļu, pilsētas inženieris – 4000 rubļu, pilsētas arhitekts – 3000 rubļu.

Par ārsta Ekšteina veicamā darba intensitāti liecina ikgadējās atskaites. Piemēram, 1908. gadā medicīniskā palīdzība sniegta 438 trūcīgajiem slimniekiem, kā arī ugunsdzēsējiem un policijas gorodovojiem, konsultēti 3292 slimnieki. Baku potēšana: pirmo reizi – 378 bērniem, otro reizi – 147 personām. Konstatēti 18 saslimšanas gadījumi ar bakām. Visi saslimušie potēti.

Teātris, teātris, teātris

“Katram sava mīlestība – citi izdod naudu par uzdzīvi, kārtīm, sievietēm, bet mana mīlestība ir latviešu teātris,” – šādus vārdus teicis Ernests Ekšteins un savās atmiņās “Aktiera dzīvesstāsts” ierakstījis Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis (1875–1966). Mīlestība jau atrodas tepat, aiz stūra – Suvorova ielā 2. Tur ir Liepājas Latviešu labdarības biedrības nams ar zāli un gauži mazo skatuvīti, kur savu ceļu 1907. gadā sāk Liepājas Latviešu teātris. Profesionāls teātris ar direktora amatā esošo Ekšteinu. Ne slavas, goda, kur nu vēl naudas dēļ. Tā drīzāk no viņa kabatām ieripo hroniskā naudas trūkumā esošo aktieru kabatās. Un viņi to novērtē un atceras visu mūžu.

Izrādes notiek divas reizes nedēļā. Teātra sezona sākas septembrī, bet beidzas maija sākumā. Brīvlaikā aktieriem algu nemaksā, bet pasakaina alga ir 60 rubļu mēnesī.

Būdams pilsētas domnieks, Ekšteins izmanto visas iespējas, lai iegūtu atbalstu teātrim. Tas ir latviešu sabiedrībā iecienīts, 1908. gadā pārdotas ap 14 000 ieejas biļešu. Taču jārēķinās ar to, ka publikas vairākumu veido pilsētas mazturīgie iedzīvotāji, līdz ar to biļešu cenas ir zemas un ikmēneša deficīts ir 350 rubļu.

Sākot ar 1909. gadu, teātris no pilsētas kases saņem 2000 rubļu lielu pabalstu. Vai ar to pietiek, lai nodrošinātu finansiāli stabilu teātra darbību? Kad tajā pašā gadā Jaunais Rīgas teātris gatavojas iestudēt Raiņa “Uguni un nakti”, tad “direkcija neatzīst par iespējamu saviem spēkiem un līdzekļiem šo darbu inscenēt, jo tas prasa 2000 līdz 3000 rubļu lielus izdevumus…”. Tajā pašā gadā jauna pilsētas vācu teātra celtniecībai Liepājas pilsētas varasvīri pielemj 5000 rubļu, sākot maksāt jau 1909. gadā un turpinot sešus gadus uz priekšu.

“Fausts” un Smiļģis Liepājā

1912. gada 28. februāri Liepājas Latviešu teātra direktors Ekšteins paraksta darbveža sagatavotu vēstuli ar priekšlikumu E. Smiļģa kungam Rīga ,vai “Jums nebūtu patikšana uzstāties kā viesim titula lomā”. Titulloma ir Fausts. Tas ir otrais Gētes “Fausta” iestudējums Liepājas Latviešu teātrī, pirmais – 1909. gadā. Smiļģis, kuram 1912. gada sākums Jaunajā Rīgas teātrī nav jaunām lomām pārslogots – tikai divas, turklāt otrā plāna –, laipni piekrīt, piebilstot, ka to, kas attiecas uz “izrādes māksliniecisko iekārtu”, viņš labprāt saskaņotu ar režisoru Teodoru Podnieku, bet “honorāra jautājumu mēs nokārtosim personīgi”.

Izrāde ar Smiļģa viesošanos notiek 28. martā. 25 gadus vecais titullomas tēlotājs saņem pilnīgi pretējus vērtējumus. Viens cildina Smiļģi kā izcilu mīlētāju un lieliskas balss īpašnieku, ka “pat klusākās nianses ar maziem izņēmumiem sadzirdamas visā zālē”. Cits vērtētājs turpretim gandarīts par Smiļģa “sevišķi labi izstrādāto veco Faustu…, tikai izruna bija pārāk klusa, kas lielā mērā nāca par ļaunu visam tēlojumam”.

Glābējs intrigu purvā

1913. gada 13. oktobrī Liepājas Latviešu teātris ar Aleksandra Ostrovska komēdiju “Ienesīga vieta” atzīmē savu 500. izrādi, Ernests Ekšteins tiek cildināts kā “Liepājas Latviešu teātra nesavtīgs un nopelniem bagāts darbinieks”, režisoram Teodoram Podniekam viņu cildinot kā “labo dvēseli, kas ievadījusi teātri mākslas sekmēšanas ceļā, dažkārt paglābdama to no intrigu purva, kurā pa laikam stieg latviešu teātri”.

Kurš gan cits, ja ne teātra direktors vislabāk spēj aizstāvēt savu lolojumu. 1912. gada oktobrī “Liepājas Atbalsī” parādās raksts “Par teātra apstākļiem Liepājā”. Paraksta vietā “-ns”. Viss vedina domāt, ka varētu būt: “Ekšteins”. Rakstītājs skaidro Liepājas Latviešu teātra materiālo stāvokli un asi kritizē tā nopulgotājus, kā arī personas, kuras teātri cenšas izmantot saviem savtīgiem mērķiem: “Lai viņi cenšas tikt pie saimniekošanas pilsētā, tādu cenšanos nevienam nav tiesību nosmādēt, bet (..) stingri jāpretojas, ka savu egoistisko nolūku izvešanai viņi mēģina izlietot teātri.”

Valsts atzinība

1928. gada 17. novembrī, svinot Latvijas Republikas desmitgadi, ar Triju Zvaigžņu ordeni tiek apbalvotas 1950 personas. Dr. Ernests Ekšteins ir starp tiem 50, kuri saņem 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa līdzgaitnieki Liepājas Latviešu teātra sākotnē A. Amtmanis-Briedītis un Tija Banga ir starp tiem 360, kas apbalvoti ar 4. šķiru, bet Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis – ar 5. šķiras ordeni. To saņem pavisam 1340 cilvēku.

Bet Ernestam Ekšteinam tad jau citas rūpes – Liepājas opera.

“Dr. Ekšteins mani uzmanīgi vēroja savām mazām, apaļajām actiņām. (..) Ļoti nopietns. Man šķita, ka viņš savā mūžā nekad nav smaidījis. Viņa sejas pantos bija saskatāmas pat traģisma pazīmes. Varbūt tas tāpēc, ka viņš bija ārsts.”
(Alfreds Amtmanis-Briedītis, aktieris un režisors)

“Maza auguma vīriņš ar japāņa acīm, kustīgs un darbīgs. Visu savu brīvo laiku tas pavadīja teātrī. (..) Tiklīdz kādam mums uzbruka nelaime, Ekšteins bija klāt un darīja visu, lai palīdzētu.” 
(Tija Banga, aktrise un rakstniece)

Uļa Gintnere,
Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Jāņa Gintnera foto 

Nams Kroņu ielā 27 – Dr. Ernesta Ekšteina ilggadējā dzīvesvieta Liepājā. 

Ernests Ekšteins.