Jau 60 gadus Talsu tautas namā darbojas audēju kopa “Talse”. Šopavasar vairāk nekā 400 cilvēku audēju vadībā piedalījās 6,6 metrus gara baltā galdauta tapšanā, bet visu maiju tautas namu citās, mūžam aktuālās krāsās iekrāso “Talses” jubilejas izstāde. “Aušana ir ļoti mūsdienīga, tā nav omīšu nodarbošanās,” pārliecinājusies audēju kopas jaunākā dalībniece Una Rozentāle.

Neizšķīst sīkumos

Viņa vēlas, kaut pati aušanu būtu atklājusi agrāk. Tā vietā nācies iet līkloču ceļus, izmācoties par kultūras menedžeri un amatierteātra režisori un vispirms iemēģinot roku sekretāres, gides, skolotājas, televīzijas un laikraksta žurnālistes profesijā. “Uz audēju pulciņu atnācu brīdī, kad meklēju, kas vēl manā dzīvē varētu būt bez darba un mājām,” Una atklāj.

Kopš tās dienas pagājuši piecarpus gadu, un šajā laikā Una pārliecinājusies, ka aust var katrs. “Aušana nav grūta. Pat ja ir jāauž kas rakstains, tu apgūsti tehnisko zīmējumu, raksta soli un aud. Sarežģītāka ir steļļu iekārtošana, bet aust var jebkurš,” viņa vērtē. Neesot arī noteikti vajadzīga iepriekšēja pieredze citos rokdarbos. Unai gan tāda ir – viņa rokdarbu prasmes gluži organiski pārņēmusi no mammas un vecmammas. “Tikai tagad, gadiem ejot, pamanu, ka protu to, ko daudzi neprot. Jautājums ir – vai es to izmantoju? Nē! Bet viens cilvēks nevar darīt visu. Nevajag darīt visu, pat ja proti! Citādi tu izšķīsti sīkumos,” atgādina Una.

Tieši aušanas dēļ viņa izlēma vairs netērēt sevi sīkumos un mest pie malas darbu, uz kuru neizdevās iet ar prieku. “Tev dzīve ir pa posmiem jāizdzīvo, jāpieredz pat posms, kurā dari to, ko negribi, lai nonāktu līdz nākamajam nogrieznim. Laimīgi ir tie, kuri jau vidusskolā zina, ko viņi grib darīt! Es to nezināju ilgi – līdz kļuvu par audēju, visu laiku biju darījusi to, ko dzīve man piespēlēja. Šobrīd jūtos tā, ka neko citu negribu darīt. Nevienu dienu neesmu gribējusi atkal strādāt skolā vai atgriezties žurnālistikā. Pilnīgi noteikti ne! Es gribu aust, es gribu iekārtot stelles – jā, pat to! Tas ir lēns un piņķerīgs darbs, bet tas mani neuztrauc, jo es zinu, ka pēc tam varēšu aust. Man šis process patīk no sākuma līdz beigām. Katram ir kaut kas savs zvaigznēs ierakstīts un nolemts. Ja tu to nedari, tad mokies,” pārliecinājusies Una.

Zaudējot laika izjūtu

Par to, ka ar aušanu var saslimt uz ilgu laiku, liecina kaut vai tas, ka “Talses” dalībniece Vija Dovgalova auž jau gandrīz 40 gadus. Minot, kas aušanas procesā – no malas šķietami visai vienveidīgā – ir tas saistošākais, piesaucu mūsdienās tik aktuālo vārdu “meditācija”. Una gan iebilst: “Sevišķi meditēt nevari, jo ir jākontrolē audekls, jāskatās, vai neielaid kļūdas, vai neierauj malas. Diezgan saspringti ir jādomā, ko darīsi tālāk, vai saderēs kopā krāsas, ko esi iedomājies. Aužot tu pilnībā esi šajā procesā, un reizēm ir tādi audekli, pie kuriem strādājot, nevari pat sarunāties ar citiem, jo visu laiku jāskaita līdzi, cik rindiņas noaustas. Aušana tevi pārņem pilnībā, un stellēs tu nejūti, kā paiet laiks.”

Nemanot pagājuši arī pieci gadi audēju kopā, un Una nezina, cik daudz vienību viņai šo gadu laikā izdevies noaust. Skaidrs vien, ka austas ir segas, brunči, mazie un lielie linu dvieļi, grīdceliņi un plecu lakati. Galdautus Una neauž, bet, protams, viņa pielika roku pie tā viena baltā galdauta, kas tik īpašas padarīja šī gada Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas svinības Talsu tautas namā. “Ļoti daudz laika veltīju komunikācijai ar cilvēkiem, kuri nāca ieaust savu daļu šajā galdautā. Sākām februārī, kad ārā bija balts sniegs, un balto galdautu aizaudām līdz baltajiem ķiršu un ābeļu ziediem,” salīdzina Una. Visu paaudžu cilvēku atsaucība bija tik liela, ka iecerēto trīs metru vietā kopīgiem spēkiem izdevās noaust vairāk nekā sešus metrus garu galdautu. Zīmīgi, ņemot vērā “Talses” 60 gadus! “Kad dejotāji 4. maijā galdautu tik skaisti ienesa zālē un tik skaisti klāja, asaras saskrēja acīs. Aizkustinājums bija milzīgs, jo apziņā saslēdzās tas, cik daudz var vienā galdautā ietvert, cik lepni un gandarīti bija cilvēki, kuri piedalījās aušanā, cik daudz bija priecīgu sirsniņu,” Una stāsta. Šis galdauts kļuva par vienojošu dāvanu pilsētai un tās cilvēkiem audēju kopas jubilejas gadā.

Krāsas, kas rada pašapziņu

Priekšstats par aušanu kā vecām tantēm piemērotu nodarbi nudien neizturot kritiku. “Latvijā aušana kļūst arvien populārāka. Ir ļoti daudz individuālu audēju, ir audēju kolektīvi un ir jauni cilvēki, kuri nodarbojas ar aušanu biznesa nolūkā. Arī pasaulē aušana ir populāra – tur gan vairāk jārunā par mazformāta stellītēm vai gobelēnu rāmīšiem,” skaidro Una.

Par formātu nereti jādomā ne vien audējiem, bet arī pircējiem. Lai cik ļoti cilvēkam patiktu austo segu krāsu salikumi, dzīvoklī tādām segām var arī neatrasties vieta, atzīst Una. “Man arī nav. Kur tādu likšu? Uz stūra dīvāna neuzklāsi… Austai segai vajadzīga māja, divguļamā gulta. Kaut gan – manis austa sega ir pirkta arī klāšanai uz grīdas un likšanai pie ziemeļu puses sienas,” viņa atklāj.

Interesanti, ka “Talses” 13 audējas īsti nekonkurē cita ar citu. “Ja cilvēks ienāk kaut ko meklēt, bieži ir tā, ka viņa acis piesienas tieši viena audēja darbiem. Tas parāda, ka katram ir savs darba stils, kas uzrunā konkrētus cilvēkus. Ja tu strādā no sirds, radi to, kas tev patīk, tad kaut kur ir pircējs, kuram patīk tieši tas, ko tu radi,” pamanījusi Una.

Arī viņa aužot paliek sev uzticīga. “Ir lakatu rūtiņu izkārtojumi, kas mani neuzrunā. Tādus negribu aust. Atradu rūtiņu izkārtojumu, kas man patīk, un tādu arī aužu. Krāsas salieku pēc savas izjūtas. Tā ir tāda smadzeņu vingrināšana – brīžiem sēdi ar acīm ciet un mēģini iztēloties, kā viena krāsa izskatīsies blakus citai, cik platas varētu būt svītras. Manas dziļās lietuviešu saknes vai temperaments prasa izteiksmīgas krāsas. Pat tad, ja aužu kaut ko pelēku, visticamāk, tajā iešaušu kādas košu krāsu strīpas!” Una smejas.

Citādi gan ir, radot tautas tērpa daļas – brunčus un plecu lakatus. “Tad tu zini, ka sieviete ir izvēlējusies sev tīkamu svītrojumu un ka rezultāts viņu iepriecinās. Es svārkus arī pati šuju, un pēc manis produkts jau gatavs nonāk pie sievietēm, tāpēc varu redzēt, kā viņas izslejas, kļūst staltākas un pašapzinīgākas, svārkus uzvelkot mugurā. Gandarī katra reize, kad pircēja prieks rāda, ka darbs nonācis pie īstā cilvēka,” apliecina Una.