Jauns un talantīgs dzejnieks. Šovasar vienā mirklī kļuva slavens visā Latvijā. Gan ne tāpēc, ka viņu pamanīja literatūras pasaulē. Jānis Mackus jūrā pie Ziemupes atrada beigtu zobenzivi. Zobenzivs puisis.

– Pastāsti, kādi ir tavi panākumi dzejas jomā!
– Grūti atbildēt. Man nekad nav paticis vērtēt savus dzejoļus, tas liekas narcistiski. Bet es nedrīkstu teikt, ka man panākumu nav, esmu tomēr rajonā zināms. Laikam ir cilvēki, kam patīk mani dzejoļi.

– Tavi dzejoļi ir iekļauti krājumos?
– Ir grāmatā “Krizdoļu ķocis”, kā arī Vērgales pamatskolas skolēnu dzejoļu grāmatā. Vēl “Helikonā” daudzi publicēti.

– Par ko tavi dzejoļi?
– Es rakstu emocionālajā līmenī. Bieži vien vārdiem, kas ir uzrakstīti, kopumā nozīmes nav. Ieliekot savas domas, dodu cilvēkiem emocionālo lādiņu. Vairāk man ir nopietnie darbi, īsti nemāku rakstīt jautros, jo es rakstu tad, kad man ir smagi. Izlādējos.

– Tad jau tu lasītājam arī liec justies slikti.
– Par to bieži ir runāts un domāts. Vispār tā nav. Arī citi jaunie literāti saka – rakstot jutās slikti, bet, kad es to klausos, jūtos labi.

– Vai nav tā, ka jaunajiem dzejā ir vairāk negatīvā?
– Varētu teikt, ka tā ir. Taču es lasu Andreju Eglīti, un arī viņa darbos ir ļoti daudz negatīvo izjūtu. Bet vienalga viņa darbi ir ļoti skaisti.

– Ko tu vēl lasi?
– Man īsti nepatīk lasīt dzeju. Labāk klausīties. Sevišķi, ja pats autors lasa savus darbus.

– Parasti jau saka, ka autori slikti lasot savus darbus.
– Es zinu, tā visi saka. Bet man tā ir vieglāk uztvert. Pats lasu Andreju Eglīti. Olafu Gūtmani esmu lasījis. Daudzi uzskata, ka es lasu par maz. Man vienkārši ir slinkums lasīt.

– Bet vārdu krājums taču attīstās lasot!
– Esmu nonācis literātu apritē, klausoties viņu darbus. Drīzāk mācos un ietekmējos no tā, ko dzirdu.  

– Tev neliekas, ka esi slinks?
– Esmu slinks. Es to vienmēr esmu uzsvēris. Man nepatīk neko darīt. Labāk gulēt mājās gultiņā. Taču to, ko vajag, es izdaru.

– Savu pirmo dzejoli atceries?
– Es zinu, par ko tas bija un kam. Stundā lika uzrakstīt dzejoli mātei. Parādīju mammai (dzejniecei Daigai Kadeģei – I.L.), un viņai ļoti patika. Visiem ļoti patika.

– Tu vari to noskaitīt?
– Nē. No galvas neatceros nevienu savu dzejoli. Man ir ģeogrāfijas atlants, kur krājas lapiņas un burtnīcas ar uzrakstītajiem dzejoļiem.

– Datorā neraksti?
– Sākumā visi mani dzejoļi bija datorā, bet tad tam bija tuvu pie tūkstoš vīrusiem… Tie dzejoļi ir ar galiem. Bērnības darbi, ko tāpat vairs nevienam nerādītu. Es nezinu, vai tas ir reāls zaudējums. Nu, un tagad man ir slinkums tur kaut ko rakstīt.

– Tu savus darbus dod kādam vērtēt?
– Ir reizes, kad iedodu kādam recenzēt. Bet parasti aizeju nolasīt mātei, kura vienmēr ir kaut kur blakus istabā.

– Un ko viņa saka?
– Vispirms viņa uz mani izbļaustās, ka pati grib lasīt, ka viņai nepatīk, ja es lasu priekšā. Pēc tam pasaka, kur viņai patiktu, ja kādu vārdu pamainītu.

– Ieteikumus ņem vērā?
– Kā kuru reizi. Skatoties, kā es pats to dzejoli izjūtu. Ja es negribu mainīt, tad es nemainu.

– Vai tu progresē?
– Uzskatu, ka ar laiku – jā. Piedalos dažādos pasākumos, esmu literātu barā. Tas palīdz attīstīties. Ja uzzinu, ka vēl kāds raksta, mēģinu viņu arī dabūt tajā visā. Tas ir jautri un interesanti.

– Skolā uz tevi neskatās šķībi tāpēc, ka raksti dzeju?
– Nē, mani pat izmanto. Piemēram, vajadzēja uz kādu pasākumu dzejolīti, man paprasīja, lai es uzcepu, vajadzēja tur kaut kādām meitenēm, atkal man prasīja. Bet kaitināt un pārmest – tas nenotiek. Grobiņas ģimnāzijā, kur mācos 11.klasē, vienā stundā pat tika analizēti mani darbi.

– Esi jau izdomājis, ko darīt tālāk?
– Pēc 12.klases es vēlētos gadu vienkārši klaiņot pa Eirāziju. Un pēc tam gribētu studēt psiholoģiju.

– Kāpēc tikai pēc tam?
– Man gribas izjust brīvību. Tāda ideja man radās, ietekmējoties no divām lietām. Viena ir Olafa Gūtmaņa grāmata “No klaidoņa par svētceļnieku”, ko es diemžēl izlasīju tikai līdz pusei. Un tad vēl – vienreiz skatījos interesantu raidījumu par amerikāņu klaidoņiem, kas varētu dzīvot normālu dzīvi, bet viņi ir izvēlējušies klīst pa pasauli.

– Lai ceļotu, vajag naudu.
– Tas jau ir izdomāts. Naudu iegūšu, pa ceļam ubagojot vai piestrādājot gadījuma darbiņos.

– Vai ubagošana neaizskars tavu pašcieņu?
– Ja man viss izdosies, es būšu bagātāks nekā visi tie cilvēki, kam ir nauda. Jo es būšu redzējis tādas lietas, ko viņi varbūt nekad neredzēs, un izjutis tādas sajūtas, ko viņi nekad neizjutīs.

– Domā iet kājām?
– Jā, jo man nekad nav veicies stopojot. Ar velosipēdu man nepatīk braukt. Arī tagad daudz staigāju. Bezjēgā klīstu riņķī, jo brīžiem nevaru nosēdēt mierā.

– Tu gribētu iet viens pats?
– Esmu jau runājis ar vienu draugu par to. Viņš piekrita uz pusgadu.

– Un ko tev mājās saka par tādu domu?
– Mana māte atbalstu nav izteikusi, bet arī aizliegusi nav. Viņa ir teikusi, ka jebkurā gadījumā tas varētu būt interesanti. Brālis mani, protams, nolamāja. Diezgan nesmukos vārdos. Bet es pie tā esmu pieradis.

– Brāļa domas neko neietekmēja?
– Nē. Mēs kopā dzīvojam sešpadsmit gadu, un mūsu attiecības vienkārši tādas ir. Tā ir mūsu – brāļu – mīlestība.

– Pa ceļam varētu tapt arī dzejoļi?
– Ne tikai dzejoļi. Man tā ideja ir vēl masīvāka. Es vēlētos uzņemt fotogrāfijas un videofilmas.

– Mājās ir savi pienākumi?
– Kuram bērnam tādu nav? Trauki jānomazgā, atkritumi jāiznes, uz veikalu jāaiziet maizi nopirkt.

– Interesējies par politiku, ekonomiku?
– Eju debatēs, tāpēc protu izteikt viedokli par politiku. Taču pēdējā laikā politika mani, goda vārds, vairs nesaista. Vienīgais, ko es tur redzu, ir vieni vienīgi sviesti un tauki.

– Nauda spēlē lielu lomu?
– Es naudu nevērtēju ļoti augstu, man ir citas vērtības.

– Kas ir tās citas vērtības?
– Kaut vai tā pati brīvība, draugi. Ir bijuši gadījumi, kad draugs nevar tikt kādā pasākumā, es – tinkš – latu un piecdesmit santīmu viņam iedodu, nedomājot, vai man tā nauda vēlāk būs vajadzīga vai nebūs.

– Ko tu gribētu sasniegt?
– Es gribētu mainīt pasauli. Bet zinu, ka nekad mūžā neko tādu nesasniegšu.

– Ko tu gribētu mainīt pasaulē?
– Cilvēkus. Noskatos uz citiem un domāju – nu, kāpēc tā ir jādara, kas par nelaimi? Apkārt ir tik daudz vardarbības. Bez tolkas. Meklē, lai tikai būtu iemesls kauties, un kaujas. Kāpēc otram cilvēkam un arī sev jādara slikti? Kāpēc visi nevarētu dzīvot laimīgi un smaidīgi?

– Kā tu zini, ka citur cilvēki nedzīvo laimīgi, tu jau tur neesi bijis!
– Es neesmu bijis, bet varu spriest pēc pagaidu pieredzes. Pēc gadījumiem Irākā, Krievijā, tepat Latvijā. Pēc vēstures faktiem. Domāju, cilvēkiem ir diezgan lielas problēmas.

– Ar galvu?
– Tieši tā. Viņiem arī bieži vien nav kur likt rokas.

– Vajag darba.
– Tur jau sākas problēma. Valstī ir bezdarbs. Bet tie, kuriem vajadzīgi darbinieki, nevienu normālu nevar atrast. Daudziem ir nepareizas vērtības. Ja viņi uzskata, ka nodzerties līdz baltām pelītēm ir normāli… Cilvēki meklē vieglākās iespējas. Ja piedāvā darbu un pasaka, ka būs jāstrādā, aiziet prom.

– Tu nedzer?
– Es dzeru. Bet tas nebojā manas vērtības. Es esmu slinks un es dzeru, bet tomēr es arī strādāju. Ja vajag.

– Tu teici, ka tev patīk laukos. Kas tieši tevi tur saista?
– Apkārt nav daudz uzbāzīgu cilvēku. Ir liela brīvība. Var staigāt ļoti ilgi un nesatikt nevienu, kas uzkritīs uz nerva.

– Bet laukos taču cits par citu visu zina un aprunā.
– Un tomēr neviens nemeklē kašķi tur, kur nevajag, un neizdara cits par citu muļķīgus pieņēmumus. Pilsētā katrs ir par sevi, kaut kur skrien, darās, visur ir viena liela steiga. Man nepatīk. Labāk laukos, kur ir dzīvnieciņi, putniņi, zālīte.

– Tev ir savs dzīves moto – nu, tāds banālais?
– Kāda jēga nomirt veselam. Tas ir viss. Protams, vēl ir daudzi citi moto, kas parādās reizi pa reizei. Nu, piemēram – kā man patīk neko nedarīt un pēc tam vēl arī atpūsties.

– Un ko tu dari, lai nenomirtu vesels?
– Riskēju, daru visādas muļķības.

– Tev nav bail nomirt jaunam?
– Kas man ļaus? Es vēl esmu vajadzīgs šai pasaulei, kur tad bez manis!

Ilze Lanka,

“Daudz skatos japāņu multenes. Visi domā, ka tajās ir tikai vardarbība, bet patiesībā daudzās ir ļoti dziļa doma, kas uzreiz nav pamanāma,” jautāts par saviem iedvesmas avotiem, saka Jānis Mackus.

***

Šī ziema ir citāda,
Pie skropstām
Salstošas asaras,
Maršruta autobusā
Ziliem pirkstiem
Cilvēku bari
Aukstumu kāsē,
Gaisā mitruma nav,
Viss pārvērties
Baltos putekļos,
Pat klaidonis suns,
Kurš pakausī elso,
Sācis trīcēt jau.
JĀ!
Šī ziema ir citāda,
Šī ziema ir auksta.

* * *
Manās acīs
Paslēpta visas
Pasaules tumsa,
Un manā sirdī
Paslēpta visas
Pasaules gaisma.
Es esmu
Labais un Ļaunais,
Baltais un Melnais,
Diena un Nakts,
Esmu nācis šij pasaulē,
Lai apkarotu vientulību.

* * *
manus bļāvienus
apslāpē traktora skaņas
un sāpes neitralizēja
negaršīgas zāles
un vienalga redz
par spīti visam
pienenes es esmu spējis salasīt
un ar tām visus
gaisā uzsūtīt
lai lido
lai krīt
lai laužas
visi kam manas
melnās rozes nepatīk.