22. maijā promenādē pilsētas viesus un Liepājas iedzīvotājus atkal priecēs Līvas tirgus. Uz tā pirmsākumiem atskatījās un par tā nozīmi, no amatnieku skatupunkta raugoties, sarunājās Līvas tirgus rīkotāja, dāmu drēbnieka amata meistare Ligita Reimane un galdnieks un būvgaldnieku skolotājs Elnais Štrauhs.

Pataustīt, pajautāt, pirms mājās nest

– Dažādi lielāki un mazāki uz gadskārtām vērsti gadatirgi mūsu laikos nav nekāds retums. Ar ko tad atšķiras un iezīmīgs ir Līvas tirgus?

Ligita Reimane: – Līvas tirgus notiks astoto gadu, un otro gadu tas noritēs promenādē. Tas viss sākās ar to, ka kopā ar Amatnieku biedrību mēs bijām Kalmārā (Zviedrija). Tur notika Kalmaras ūnijas 800 gadu jubilejas svinības, kam par godu bija sarīkots liels viduslaiku tirgus, uz kuru kā viesis bija uzaicināta Liepājas Amatnieku biedrība. Mēs redzējām, cik tas ir ļoti jauki, ka ir dots konkrēts  temats un ka amatnieki var izrādīt visu to, ko prot. Parādīt, kā senos laikos strādāja amata veicēji, un, protams, arī iztirgot savus darinājumus. Tajā laikā mums  sākās draudzība ar Igaunijas Tautas mākslas un amatniecības centru un, viesojoties pie viņiem, atkal skatījāmies, kā tiek organizēts Amatnieku tirgus. Mēs gribējām likt akcentu tieši uz amatniekiem, ierādot viņiem goda vietu. Liepāja ir par jaunu, lai mēs pretendētu uz viduslaiku gadatirgu. Bet tad nāca Līvas ciema 750 gadu jubileja, un mums radās sajūta, ka tieši tam piestāv tirgus, un tad vēl atcerējāmies, ka Līvas laukums ir tā vieta, kur sabrauca tirgotāji. Un tā tas sākās.

Elnais Štrauhs: – Mēs, galdnieki un topošie būvgaldnieki no Būvamatniecības vidusskolas, piedalāmies Līvas tirgū piecus gadus. Varu teikt, ka tieši šim tirgum ir tāda kā dvēselīte klāt. Tas nav tāds parasts, kā saka bazars, te ir sava odziņa – ka katrs amata pratējs var savu māku parādīt, apmainīties pieredzē, iegūt kādu jaunu atziņu. Galu galā parādīt, ko tu pats proti, un iepazīstināt cilvēkus ar saviem izstrādājumiem un sevi pašu.

Ligita R.: – Zinu, ka amatnieki, kad tirgus jau beidzies un viņi pošas mājup, vienmēr slavē Liepājas iedzīvotājus, apmeklētājus. Jo amatnieki vienmēr ir ļoti apmierināti ar Liepājas publiku, tā izrunājušies, ka pat noguruši no tās runāšans. Pat tad, ja cilvēks nepērk, viņš grib pataustīt, parunāt, padalīties pieredzē, daudzi vēlas pajautāt, no kā tas tapis un kā tas tapis. Vēlas kaut ko ieteikt amatniekiem, sak, tur ķeblītis par augstu vai par zemu. Tā jau ir tā tirgus garša. Nevis vienkārši atnākt, lai kaut ko nopirktu, bet arī daudz ko uzzināt. Un tas arī ir svarīgi, ja es redzu, kā tas top.

Elnais Š.: – Jā, runāties cilvēkiem patīk! Tā ir tā neatkārtojamība, jo var redzēt, kā darinājums top, cik tas ir vienreizējs un neatkārtojams. Ne tikai redzēt, no kā un kā tas taisīts, bet aprunāties, izzināt knifiņus, kā tas darināts. Tas nav bezpersoniskais darinājums, kas masveidā ražots kaut kur Ķīnā. Tam, tirgū no amata pratēja nopirktajam, ir sava dvēselīte klāt.

Ligita R.: – Cilvēki pērkot uzdod jautājumus, konsultējas par lietošanu un kopšanu, kā, teiksim, to segu tīrīt, kā mazgāt to galdautu…

Simbola galvaspilsēta

– Amatniecība ir sena. Kā panākt, lai piedāvājums nekļūtu vienveidīgs, lai publikai neapnīk, gadu no gada zinot, ka atkal būs tādas segas, tādi pinumi… Vai varbūt vajag tieši saglabāt to senatnes rakstu un rotu, neko nemainot?

Elnais Š.: – Stilistika ir jāsaglabā. Darinājumam ir jābūt senatnīgam. Citādi tā vairs nebūs tautas māksla. Ar to tā atšķiras no masveida produkcijas.

Ligita R.: – Vai tad linu galdauts var būt nemoderns? Tas taču ir tāda manta, ko var nodot no paaudzes paaudzei. Un tā raksts, manuprāt, labi iekļaujas arī šodienas māju un dzīvokļu interjerā. Īstās vērtības taču nekad nenoveco. Bet ir arī tādi darinājumi, kas skaitās modes lietas. Kāpēc Līvas tirgus ir tik neatkārtojams? Man tas saistās ar to, ka varu atkal satikt amatniekus no citām Latvijas vietām un redzēt, ka katru gadu viņi atkal piedāvā kaut ko jaunu. Amatniekos ir radošuma gars, un katru gadu mēs viņus gaidām ar interesi, ko viņi atkal tādu jauku, krāsainu, neatkārtojamu būs atveduši. Un arī tirgus apmeklētāji jau zina amatniekus, gaida viņu atvestos darinājumus.

– Vai tam, ka tirgus ir gadskārtējs, ir arī sava veida mobilizējoša loma? Jo cilvēkiem, kas ar saviem darbiem piedalās tirgū, ir skaidrs, kam būs jāgatavojas, un tāpēc arī gribas labāk strādāt, domāt, ko gatavot? Vai ir kādas modes lietas? Un kas ir vērtības, ko meklē vienmēr?

Elnais Š.: – Mums, galdniekiem, tie ir ķeblīši, tos prasa katru gadu!

Ligita R.: – Bet rotas – tā gan ir mainīga lieta. Man prieks par to, ka dzintara izstrādājumiem sākas tāda kā otra elpa. Gandarījums, ka Latvijā dzintars izvēlēts par simbolu. Un šī simbola galvaspilsēta varētu būt Liepājā, jo visi labākie dzintara apstrādātāji pašlaik strādā Liepājā un prot izgatavot tādas rotas lietas, kas piestāv modernam mūsdienu apģērbam. Kā allaž nemainīgas vērtības ir vilnas segas un seģenes, adījumi, īpaši mūsu vēsajā laikā. Īsta vilna, tas ir cits siltums!

Ar savu auru un smeķi

– Jūs ejat uz tirgu kopā ar jauno paaudzi, ar topošajiem galdniekmeistariem, skārdniekiem, pavāriem un šuvējiem. Kā jaunā paaudze to uztver? Kas viņiem ir šis tirgus laukums? Galu galā viņi vēl ir amata prasmes mācekļi, bet sava roku veiklība jārāda cilvēkiem, publikai.

Elnais Š.: – Viens no ieguvumiem ir tas, ka mani audzēkņi uzzina dažādu informāciju, iegūst pieredzi. Viņi var uzzināt, kā strādāja senos laikus, kad bija populāri tādi tirgus plači, viņi iegūst pieredzi no citiem amatniekiem. Var teikt, ka viņiem tas ir arī kā mācību process, pat paši to negribot, viņi mācās, esot un strādājot tirgus laukumā. Ir interesanti tā strādāt publikas acu priekšā. Esmu novērojis, ka mani audzēkņi to pirmo pusstundu tiešām jūtas tā kā neērti, kautrējas, bet tad tā aizraujas.

Ligita R.: – Un kur nu vēl, ja cilvēki viņus paslavē! Un jāteic, ka apmeklētāji to ļoti labprāt dara. Tādu labestību var just Līvas tirgū! Nekad neesmu tur dzirdējusi nekādas rāšanās, neapmierinātību. Pat nekādu pārpratumu nav bijis, neatceros tādus. Palīdz mums organizēt šo pasākumu Liepājas Universitātes studenti, topošie kultūras vadības speciālisti. Šogad tirgus moto ir “Kas labi darbu darīt prot, tam katrā zemē godu dod!” Un varu teikt, ka godu dod tie cilvēki, kas nāk skatīties, un tie, kas rāda savus izstrādājumus. Jā, es jau teicu, ka tā nav parasta tirgošanās, tā ir ar savu auru un smeķi. Un arī jauniešiem ir liela slodze un liela atbildība. Tūrisma un tekstila skolas un Cīravas arodvidusskolas audzēkņi kā allaž atkal čakli rosīsies, lai paēdinātu tirgus apmeklētājus. Un arī ēdiens ir ar senatnes garšu un smaržu, varēs atkal koču noēsties. Un jaunieši ļoti labprāt piedalās gadatirgū. Viņi gaida šo tikšanos ar cilvēkiem. Man šķiet, ka cilvēki mūsdienās ir pārāk aizsēdējušies vientulībā pie datoriem un noilgojušies pēc dzīvās saskarsmes. Īstenībā zemapziņā katram cilvēkam ļoti nepieciešama tā dzīvā saikne un saskarsme ar citiem. Un tirgus nu reiz ir tā vieta , kur tas notiek uz pilnu klapi!

– Kā vēl var radīt to vienreizējo tirgus elpu? Ar tērpiem, ar noformējumu?

Līgita R.: – Es esmu ziņkārīga pēc dabas. Un esmu braukusi uz citiem tirgiem palūkoties, ko tur cilvēki līdzīgos pasākumos dara un kā dara. Esmu aizbraukusi uz Klaipēdu (Lietuvā) un uz Kuldīgu, uz Ventspili. Negribas lielīties, bet tas ir ne tikai mans viedoklis, ka amatniekam jau kļūst par goda lietu piedalīties Liepājas Līvas tirgū. Amatnieki, piesakoties mūsu tirgum, anketām pievienotās vēstulītēs raksta, ka tas ir ļoti labs, un pēc tam mēs saņemam labas atsauksmes. Un stāsts par mums iet no mutes mutē. Kāds, kas ir bijis pie mums, par to pastāsta saviem amata brāļiem un māsām.

Elnais Š.: – Tādā veidā taču mēs reklamējam Liepāju ne tikai ārpus pilsētas, bet arī valsts robežām. Tā kā pats esmu tirgū, tad redzu, ka to apmeklē daudz ārzemnieku, un redzu, kā viņi reaģē, kā uzņem, kāds viņiem noskaņojums.

Kamēr lādes vēl pilnas

– Kā var noturēt šo Līvas tirgus garšu, tā neatkārtojamību?

Ligita R.: – Runājot par tirgiem vispār. Ir Brīvdabas muzejs. Un uz to amatnieki brauc kā uz Meku, Visu ziemu strādā, lai tur aizbrauktu un tirgotos. Tagad es varu teikt, ka mēs tā kā sākam iet priekšā. Kad izvēlējāmies tirgus rīkošanas datumu – maija beigas – tad tas bija stāsts par to, ka visi amatnieki jau ir gatavi brīvdabas tirgum, ka viņi visu ziemu ir strādājuši un tāpēc nebūtu gudri rīkot Liepājā šo pasākumu tad, kad visur citur tas jau bijis. Labāk rīkot pirms Brīvdabas muzeja, kad lādes vēl pilnas. Un labākais stāsts, ko esmu dzirdējusi, kad mūsu tirgus jau beidzies, ir tāds – amatnieks zvana uz mājām tuviniekiem: “Gādā materiālus. Jātaisa jaunus darbus, lai ir ko vest uz Brīvdabas muzeju, jo te esam visu notirgojuši!” Tas rāda, ka viņiem te gājis ļoti labi. Un tas ir labs ieskrējiens vasaras sezonai! Man ir prieks, ka izšķiras braukt tieši pie mums, jo dažādu tirgu dažādās pilsētas netrūkst!

Elnais Š.: – Mums mērogs ir lielāks. Mēs Kurzemē esam tie lielākie. Un vēl svarīgi, ka Līvas tirgū galvenie ir tieši amatnieki, svētku kultūras programma un viss pārējais ir pakārtots mums, kā papildinājums.

– Kāda nozīme tādiem pasākumiem kā Līvas tirgus ir tautas tradīciju saglabāšanā? Galu galā tagad visa kā veikalos papilnam…

Elnais Š. : – Domāju, ka tam ir liela nozīme, ka ne jau tikai tirgošanās te būtiska. Cilvēki redz, kā tas top, jo te mēs rādām senās amata prasmes, kā tas bija, kā to gatavoja, ar kādiem darbarīkiem. Un piedevām cilvēks zina, ka nopērk īstu, autentisku lietu.

Ligita R.: – Domāju, ka cilvēki ir noguruši no preču pārpilnības, kurām bieži vien trūkst kvalitātes… Un tāda tendence ir vērojama visā Eiropā, cilvēki atgriežas pie kvalitātes, kad svarīgs ir nevis daudzums, bet gan pamatīgums. Amatnieka izstrādājums nekad nevar būt tik lēts kā masveida produkcija, bet tam ir sava aura, savs siltums un tas ir neatkārtojams.

Gadatirgus stāstiņi

Kalējs un ķeblītis

Ligita Reimane: – Mans sapnis ir atvest uz Liepāju kalējus ar visu viņu smēdi. Un nu jau man tāds kā mazvērtības komplekss iestājies, ka nekādi neizdodas sadraudzēties ar kalējiem. Esmu viņus redzējusi, satikusi gan Brīvdabas muzejā, gan reizē braukusi uz Zviedriju. Liepājā mums nav neviena kalēja, kam būtu pārvietojamā smēde. Lietuvā gan esmu redzējusi, kā viņi uz vietas izkaluši visādas interesantas lietiņas, sākot no mazas nagliņas līdz rozei. Nu esmu metusi mieru, cerot, ka gan viņi paši uzradīsies. Te viņiem pat konkurences nebūtu, jābrauc tik šurp!!

Elnais Štrauhs: – Man ir stāstiņš par tiem pašiem ķeblīšiem, kas tik mīļi pircējiem. Vienā gadatirgū kāda sirma kundze palūdza atsēsties uz viena no tiem. Laipni atļāvām viņai kājas pūtināt. Tantīte sēž un sēž, mēs iztirgojam visus ķeblīšus. Nu reize tam pēdējam, bet viņa negrib celties un prom iet. Un vēl tad, kad ķeblīti jau aiznesis tā laimīgais ieguvējs, viņa uz mums dusmojās, ka esam no tik ērta ķeblīša viņu piecēluši!

Daina Meistere,

Līvas tirgus ir vieta, kur katrs var iemēģināt roku seno amatu prasmē.

Līvas gadatirgus ir tā reize, kad var uz citiem paskatīties, sevi parādīt un vēl skaistas un garšīgas lietas iegādāties.