Lai
gan komēdijas Latvijas teātros ir pieprasītas un labi apmeklētas,
salīdzinājumā ar citām nācijām, komiķu mums nav daudz. Pēdējos
gadus publikas uzmanību un interesi iemantojušas stand-up
komēdijas jeb stāvizrādes, kurās joko par aktuālo – visu un
neko. Komiķis JĀNIS SKUTELIS telefonintervijā stāsta, kā top
stāvizrāde, par ko vajag jokot un kāpēc viņš lasa reģionālo
presi.

– Kāds
ir komiķa galvenais mērķis un uzdevums? Kāpēc kāpjat uz
skatuves?

– Tāpat kā jebkurā teātra
vai citas mākslas žanrā – lai kaut ko pateiktu, lai risinātu
kaut kādu dialogu. Komēdijā turklāt ir arī diezgan skaidrs
iznākums vai blakus produkts – smiekli.

– Komiķim
būt ir viegli? Viņam jāpiemīt kādām īpašībām, jāprot būt
pašironiskam?

– Tas noder – būt
pašironiskam. Der arī spēja kaut kādas lietas neuztvert pārāk
nopietni. Bet galvenais tik un tā ir iztēle, lai visā ikdienišķajā
atrastu to, kas ir smieklīgs. Es jau neizdomāju jokus par kosmosu
vai kaut ko, ko cilvēki nezina. Meklēju smieklīgo tajā, kas mums
ir apkārt un par ko teorētiski visi zinām, bet ne visiem ir laiks
atrast nepieciešamo skatpunktu, kas vērojamo padara komisku.

– Kas
ir visaizraujošākais un grūtākais komiķa darbā?

– Visaizraujošākais man
pašam ir meklēt un rakstīt materiālu un mēģināt uzminēt, kāda
uz to varētu būt reakcija. Protams, arī pati uzstāšanās. Bet
sarežģītākais, manuprāt, ir būt pareizajā noskaņojumā, kas
ir ļoti grūti definējams. Ir gadījies, ka neatkarīgi no
materiāla vienreiz tu esi tādā noskaņojumā, vienreiz tādā, un
ir labākas un sliktākas izrādes. Sadomāt materiālu, iemācīties
to un izstāstīt ir praktiska lieta, bet izjūtu pasaule ir ļoti
neparedzama.

– Pašu
komiķi ir viegli sasmīdināt?

– Mani ir viegli sasmīdināt
dzīvē. Bet, ja es nonāku profesionālajā vidē, tad, iespējams,
ir grūtāk, jo skatos citādāk. Bet dzīvē nekāda atšķirība no
citiem nav. Ja ir smieklīgi, tad es smejos.

– Kā
jūs gatavojaties izrādei?

– Kad esmu savācis visu
materiālu, tad taisu darba izrādes, kas jau ir tradicionālas. Tad
es varu ar skatītājiem izmēģināt, visam materiālam iziet cauri
un atmest to, kas nestrādā. Bez testa ar cilvēkiem ir grūti
saprast joka aktualitāti. Cilvēkiem tas joks ir jāsaprot, līdz ar
to viņiem ir jāzina konteksts un jābūt ieinteresētiem par šo
tēmu. Tās ir lietas, ko es nevaru paredzēt. Es varu paredzēt, vai
ideālajos apstākļos tas būtu smieklīgi vai ne, ja cilvēki par
to zinātu un viņus tas interesētu. Bet es to nezinu, tāpēc ir
vajadzīgs tāds darba process. Ja es runāju par vīrieti un
sievieti, tad visiem viss ir skaidrs, bet, ja par politku,
nepilsoņiem vai karu Ukrainā, tur balanss starp izdošanos un
neizdošanos uzreiz mainās.

– Jūsu
pieredzē ir apstiprinājies, ka ir tēmas, par ko nedrīkstētu vai
nevajadzētu jokot?

– Tabu
tēmas jau ir tās, par kurām, vismaz ārzemēs, lielākoties joko.
Man liekas, Robins Viljams bija tas, kurš kādā intervijā teica,
ka komēdijai visu laiku jāpārkāpj robežas. Ja tās nepārkāpj,
tā nav īsta komēdija. Man liekas, ka drīzāk tas ir jautājums,
nevis – var vai nevar, bet kur un kāpēc joko. Viss ir atkarīgs
no vietas, laika un konteksta, nevis no tēmas. Jau no bērnības
zinām, par ko nevajadzētu jokot mājās pie galda, kad ēdam
pusdienas, bet vai citur tie joki nestrādā? Citur varbūt tie ir
forši.
Jā, nopietnajās tēmās nevar paredzēt cilvēku reakciju, bet tas
ir jautājums par viņu pašsajūtu. Ja cilvēks nāk uz komēdiju,
viņam ir jārēķinās, ka es nevaru zināt, vai radinieks
aizceļojis uz citu pasauli, vai pašam ir superreliģiska
pārliecība. Nākot uz komēdiju, cilvēkam ir jārēķinās, ka,
ļoti iespējams, būs kāds melnāks joks, politisko vai reliģisko
pārliecību aizskarošs. Bet tajā brīdī tas nav nekas aizskarošs,
tas ir joks, tā ir komēdija, bet cilvēki bieži jauc.

– Vai
Rīgā un citās pilsētās atšķiras publikas reakcija un tēmas,
kas to uzrunā?

– Jā.
Es gan neesmu tik daudz bijis citur, lai pateiktu, kas tieši. Bet
pilnīgi noteikti tās ir dažādas izrādes. Rīgā izrāžu ir
krietni vairāk, tāpēc Liepājā vai Valmierā man ir lielāka
notikuma sajūta. Līdz ar to atmosfēra ir citādāka. Zināt, kā
ir Londonā? Aizbrauc un ieskaties kaut kādā kur
aiziet
mājaslapā. Saproti, ka tev ir iespēja aiziet uz kaut kādiem 40
stand-up
vakariem, 20 improvizācijas teātriem, un vēl lielajos teātros ir
izrādes. Cilvēks ir pārēdies. Paēdušai pelītei… Kas tur
bija?

– …miltiņi
rūgti. Spriežot pēc jūsu izrāžu pieprasījuma, vismaz Liepāja
ir izsalkusi pēc stand-up
komēdijām. Bet mums pašiem gan komiķi nerodas.

– Viņiem
vajag vietu, kur uzstāties, auditoriju, kas skatās. Lai tas viss
būtu, vai nu kādam ir jātaisa biznesa projekts, jo beigās tāpat
vajadzēs kaut kādu naudu, vai arī jāatbalsta valstij. Bet es
nezinu, vai pasaulē ir vieta, kur ir valsts atbalsts stand-up
komēdijai. Oriģināli žanrs nāk no kroga – jo labāki komiķi
tur uzstājas, jo vairāk cilvēku nāk un vairāk alkohola pērk.
Tas ir katra kroga biznesa pamatā. Mūsu kultūrā nav tādu
tradīciju, bet citur uzstāties ir baigi grūti. Teātrī taču
neuzstāsies ar savu piecu minūšu stand-up
programmu. Krogā tas pieļaujams. Iespējams, to var attīstīt
(smaida).
Bāros – starp citu, arī Rīgā – vispār ir baigi garlaicīgi.
Nav daudz izdomāts, ko tur var darīt. Stūrī noliek vienu
ģitāristu, un viss, vairāk nekā arī nav. Iespējams, kaut kad
bāri pāries arī uz komiķiem (smejas).

– Atceros,
kad viesojāties Liepājā, sākāt ar reģionālās avīzes
“Kurzemes Vārds” pārlapošanu. Tādā veidā mēģinājāt
tuvoties publikai?

– Arī. Tā tāda laba
sajūta, ka tu aizbrauc ciemos un drusku painteresējies par
cilvēkiem, pie kā esi atbraucis. Nevis – atbraucu ciemos,
pastāstu, kas man ir stāstāms, man vienalga, kas jums ir, es
braucu mājās. Pirmkārt, tas ir pieklājīgi. Otrkārt, ir
interesanti caur avīzi uzzināt, kas lasītājiem vai redakcijai ir
aktuāls. Un man tas drusku palīdz. Lai es ar cilvēkiem varētu
runāt, man tas ir jāapzinās. Un man liekas, ka arī cilvēkiem
patīk.

– Varat
aktualizēt, par ko būs jaunā izrāde “Viens”?

– Pagājušogad
pēc vienas izrādes pazīstama televīzijas režisore teica, ka tā
esot bijusi par visu un neko. Man liekas, ka tā arī ir stand-up
galvenā ideja. Ja gribat vienkārši klausīties jokus, tad tie tādi
arī ir, bet var sameklēt arī kaut ko dziļāku. Bet tēmas ir
dažādas, arī par priekšvēlēšanu kampaņu, politiku, mākslu –
gandrīz visus žanrus esmu apskatījis –, par to, kā iet man, kā
iet citiem, kā iet dažādu profesiju pārstāvjiem. Pirms izrādes
papildu literatūra cilvēkiem nav jālasa (smejas).

– Vai
jūs noslēgumā varētu izstāstīt kādu anekdoti?

– Ieskrien
lapsa alā, anekdote galā. Standartene (smaida).

Uzziņai:

Jāņa
Skuteļa stand-up
komēdija “Viens” notiks 29. novembrī pulksten 15 un 19
Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē.