Jāņu ielīgošana ir teju katra latvieša
iemīļota tradīcija. Jau no bērna kājas aizrautīgi sekojam līdzi to senajām un
ne tik senajām paražām. Kurā no svētku galdiem gan nebūs kārtīga Jāņu siera un
alus? Bet Latvijā dzīvojošajiem ārzemniekiem šīs tradīcijas ir kas jauns. Vien
retu reizi viņi var vilkt paralēles ar kādu dzimtenē līdzīgu notikumu.
“Kurzemes Vārds” uzrunāja divus pašlaik Latvijā mītošus ārzemniekus,
lai uzzinātu, ko viņi domā par Līgo svētkiem un Jāņu dienu.

Mārketings jāuzliek

Vācu lauksaimnieks Hauke Timzens, kas Durbes novadā dzīvo jau vairāk
nekā desmit gadu, ir pārliecināts, ka Latvijai saulgriežu svētki ir
neatkārtojami: “Latvijai vajadzētu svētkus reklamēt pasaulē, jo tie ir
kaut kas īpašs. Jāņos ir redzama Latvijas būtība, dvēsele, tie cilvēkiem ļoti
patīk. Ar visām tradīcijām, dziesmām, ugunskuru. Tas viss balstās uz emocijām,
kas ir patīkami.” Cilvēki no Vācijas vai citām Eiropas valstīm, kuri vasarā
atbraukuši ciemos pie lauksaimnieka, esot teikuši, ka Jāņi ir interesanta un
patīkama tradīcija. Viņiem šie svētki bijis zināms pārsteigums, jo Rietumeiropā
tie lielākoties ir jaunums. “Saulgrieži būtībā Vācijā ir, bet tie nav tik
populāri un tik plaši svinēti kā šeit. Šī tradīcija vairāk ir attīstīta Skandināvu
valstīs, to Eiropā zina. Bet to, ka tepat Latvijā ir tik plaši un atzīti
svētki, neviens īsti nezina. Vajadzētu kārtīgu mārketingu uztaisīt visam
pasākumam,” par iespējām Latvijai reklamēties pasaulē spriež H. Timzens.

Vairāku gadu gaitā vācietis ir novērojis, ka latvieši Jāņiem gatavojas
ļoti nopietni. To, ka drīzumā būs šie svētki, var pamanīt jau iepriekš.
“Patīk, ka vairākas dienas, nedēļas pirms Jāņiem var just, ka Latvijā visi
gaida šos svētkus. Gluži kā bērni pirms Ziemassvētkiem,” salīdzina
lauksaimnieks.

Saules lēkta sagaidīšana ir viena no tām tradīcijām, kas lauksaimniekam
ir bijis jaunums. Iepriekš to viņš tikai nojautis no filmām par Zviedrijā
notiekošajiem svētkiem. “Par saulgriežiem Skandināvijas valstīs biju tikai
lasījis un redzējis tos filmās, bet pirmo reizi svinēju šeit, Latvijā.”

Pirmie svētki pārsteidza

Pirms teju desmit gadiem savus pirmos Jāņus H. Timzens piedzīvojis
jauniešu kompānijā pie jūras. Uz tiem bija uzaicinājis kāds students, viņa
bijušais strādnieks. Par ielūgumu dienu pirms pašiem svētkiem vīrs bijis
pārsteigts, bet tomēr aizgājis. “Pirmo reizi, godīgi sakot, jēgu īsti
nesapratu,” atzīst vīrietis. Pie vainas, iespējams, ir bijušas piekoptās
svētku tradīcijas, jo sākotnēji, no malas skatoties, H. Timzenam Jāņi
šķituši kā “dzeršanas svētki”. To, ka pasākums ir saistīts ar
saulgriežiem, vācietis uzzinājis vien vēlāk.

Toties pēc tam, kad viņš piedzīvojis īstenus Jāņus, tie viņu pavisam
ātri uzrunājuši: “Man patīk tradīcija
tā mierīgi kopā sēdēt, alu iedzert, sieru uzēst. Visi svētkos sanāk kopā, un
par citām lietām Jāņu dienās netiek domāts.” Visvairāk viņu saistot tieši
kopības izjūta, kas pārņem, gatavojoties svētkiem. Piemēram, gaļas cepšana.
“Šašliku iepriekš vairāk saistīju ar Austrumu valstīm, bet tagad zinu, ka
arī Latvijā ir šāda tradīcija. Man patīk pats process – uzlikt gaļu uz iesmiem,
iekurināt grilu,” uzskaita saimnieks. Iemīļotākās receptes pašlaik gan
vīram neesot. “Pats vēl neesmu sagatavojis gaļu, marinādi. Man apkārt ir ne
mazums cilvēku, kas daudz labāk to prot. Es paļaujos uz viņu gatavotajām
receptēm. Vienmēr ir bijis garšīgi. Man nav vienas noteiktas receptes, kas
visvairāk garšotu.”

Veikalā iegādātie jau sagatavotie gaļas gabaliņi dažādās marinādēs
vācietim neesot saistoši: “Man patīk, ka cilvēki, kas taisa gaļu, to dara
ar mīlestību. Un, ja es to varu redzēt, tad sajūta ir pavisam cita, nekā pērkot
lielveikalā.”

Par lielu alus cienītāju H. Timzens sevi nedēvē, taču mūspuses
dziru viņš vērtē atzinīgi: “Latvijā ir garšīgs alus. Vislabāk man garšo
gaišais “Užavas alus”, ko mēdzam paņemt muciņā uz svētkiem.”
Pašdarinātu brūvējumu gan vīrietis neesot baudījis.

Tradicionālie tautastērpi svētkiem piedod zināmu noskaņu, ir pārliecināts
saimnieks. Viņam interesanti šķiet vainagi – kā meiteņu, tā arī puišu –, ar ko
greznojas svinētāji. “Tas ir kaut kas mīļš, kad meitene staigā ar puķēm
matos,” atzīst vācietis. Katru gadu saimnieks svētkos ir atklājis ko jaunu.
Pārsteigumu sagādājis tas, ka svētkiem nepastāv stingri noteikumi. “Mums,
vāciešiem, parasti ir tā, ka ir laika grafiks, kurā ir noteikts, cikos ko
darīsim. Bet Jāņos cilvēki sēž kopā un nav stingri noteikts, kas jādara.
Draugiem no Vācijas sākumā bija grūti saprast, ka nav to noteikumu,”
stāsta H. Timzens. “Esmu novērojis, ka latviešiem patīk tādi skaļi
svētki ar dziedāšanu, dejošanu.”

Jutās gluži kā mājās

Ja neskaita vienu otru atšķirību, tad
indietim Radžam Baratam, kas pašlaik studē Liepājas Universitātē, pērn draugu
lokā svinētie Jāņi daudzējādā ziņā bijuši pazīstami – viņš juties gluži kā
mājās. “Svētki bija gluži kā pie mums Indijā. Janvārī svinam ražas svētkus
“Makar Sankranti”, kas ilgst veselu nedēļu. Koncepts ir gluži tāds
pats kā jūsu Jāņos,” skaidro R. Barats. Tikties ģimenes un draugu
lokā pie liela svētku galda ir vienlīdz svarīgi arī viņa dzimtenē. Toties, ja
Latvijā svētku laikā apkārtni izdaiļo ar koku zariem, ziediem, tad Indijā
lielāks uzsvars likts uz krietni vien spilgtākām krāsām. Ar košu audumu
izgrezno ne tikai mājokļus un sētas, bet arī govis. “Svinot Jāņus, jutos,
ka esmu Indijā, ka atzīmēju tos pašus svētkus,” piebilst students.

Kopā ar kursabiedriem pērn Jāņos R. Barats ciemojies kādā lauku
sētā. Svinēšana pie dabas bijusi patīkama un arī labi pazīstama, jo līdzīgi arī
dzimtenē kuplais radu pulks pulcējas ārpus pilsētas robežām. Par svētkiem
indietis izsakās pozitīvi: “Tradīciju kopšana, jaunā uzsākšana un vecā
atminēšanās ir laba lieta. Ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu šīs tradīcijas, kas
apzīmē vecā cikla beigšanos un jaunā sākšanos. Šie svētki piedod tādu kā
citādāku nozīmi šiem jaunajiem notikumiem. Vismaz mums saulgrieži iezīmē to, ka
tagad ir labs laiks, lai uzsāktu ko jaunu.” Sekot tradīcijām ir svarīgi, ir
pārliecināts indietis. “Tas ir lieliski, ka cilvēki novērtē savu kultūru,
un ir svarīgi, lai būtu šādi svētki.”

Svarīgi būt kopā

R. Barats, līdzīgi kā H. Timzens, lielāko Jāņu pievilcību
saskata kopības izjūtā, ko sniedz pulcēšanās ģimenes un draugu lokā: “Šo
saulgriežu svētku būtība ir kopā būšana. Vairākas dienas cilvēki satiekas, uzzina
par to, kas jauns radiem, draugiem ir noticis pa šo laiku, kas ir pagājis. Un
ir tik daudz ko stāstīt. Varētu teikt, ka šis laiks ir uzmanības un svarīguma
sniegšana cits citam.”

Jāņos studentam problēmas sagādājis ēdienu un dzērienu piedāvājums, jo
gaļu viņš neēdot. “Pagājušoreiz ēdu salātus un tvaicētus dārzeņus,”
atminas jaunietis. Liela sajūsma viņam bija par samērā amerikānisku tradīciju,
ko bieži piekopj viņa latviešu draugi:  “Cepām ugunskurā zefīru.” Toties
lēkšana pāri ugunskuram bijusi aktivitāte, kurā viņš varējis piedalīties bez
jebkādām problēmām. Uguni viņš saista ar atbrīvošanos no liekā, lai varētu sākt
ko jaunu. “Lēkšana pāri ugunskuram būtībā ir negatīvo lietu pārvarēšana.
Tāpēc cilvēki to dara, tāda ir nozīme.”

Arī šogad Radžs Barats dosies svinēt Jāņus kopā ar draugiem. Kur tieši
atzīmēs svētkus, vēl nav izdomāts, bet vieta radīsies. Visticamāk, kaut kur
ārpus pilsētas. “Manuprāt, Jāņi ir vieni no vislabākajiem svētkiem,”
pasmaida indietis.