Aizsēdējusies kanāla malā, viņa salūza. Ja pirms divām stundām viņā lēkāja enerģijas lādiņi kā pēc piecu Red Bull izdzeršanas, tad tagad, saules aprotaļātajā kanāla malā, viņa salūza. Skumjas kā drēgnums sākotnēji ieskāva viņas trauslo un darba salauzto muguru un lēniem soļiem, kā mērķtiecīgas skudras, kas ievāc krājumus ziemai, pārņēma visu viņas miesu, kaulus un pat saprātu.

Viņas salauzītās sajūtas paspruka starp mašīnu riteņiem un iepinās motobraucēju ķiverēs. Tās kā bezdievīgas ķeceres rotājās viņu stiklos, cenšoties ieskaidrot, ka ir sajūsmas un prieka radīti saules zaķīši.

Ūdens kā audeklā aizviļņoja, nēsājot apmaldījušos zivju bariņus no punkta A uz punktu B. Jā, apmaldījušos, jo neviena sevis cienoša zivs nemitinātos šais drūmajos kanāla ūdeņos un nespēlētu ķerīti ar makšķernieku izmestajām ēsmām – resniem un nepievilcīgi taukainiem tārpiem.

Kājas pārņēma aukstums.

Lauztā brūce suloja pār nemierīgās pilsētas tiltiem.

Viņa taču bija laimīga. Bija. Bija? Kāpēc tikai bija?

Kāpēc viņa tikai tagad domāja par to, ka viņa patiesībā ir laimīga. Bija.

Kanāls joprojām vienmērīgi virzīja perfekti vienādotos vilnīšus veidojot pat pārspīlēti simetrisku rakstu. Varbūt tā ir tikai butaforija. Vai tiešām dabā pastāvētu tik vienveidīga simetrija? Tā tiešām ir barga butaforija, ar kuras palīdzību kāds vēlējas pierādīt savu varenību. Pieradināt pie noteiktas kārtības, regulāras esamības.

Smieklīgi.

Bet viņa aizmiga. Kanāla aukstajā malā.

DAINA VANAGA
[email protected]

__________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].