Filma “Stukačs” (2009), režisors Igors Linga, pēc Andra Grūtupa grāmatas “Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu” motīviem.

Visbaisākās 20. gadsimta latviešu traģēdijas atceres dienā – 2009. gada 14. jūnijā – Latvijas Neatkarīgā Televīzija (LNT) savam skatītājam bija sagatavojusi pārsteigumu – Rīgas advokāta un Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) biedra Andra Grūtupa skandalozās grāmatas ”Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu” (”Atēna”, 2009) ekranizāciju. Iespaidīgās, varētu teikt, pat uzbāzīgās TV reklāmas dēļ šo faktu nevarētu neievērot pat gribot. Grāmatnīcu plauktos minētais darbs parādījās šī gada februāra sākumā un tikai pāris mēnešus vēlāk pēc tā motīviem iespējams skatīt arī filmu. Šķiet, Latvijas kultūrā ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad kāds literārs darbs tik ātrā laika sprīdī pēc nokļūšanas pie lasītājiem būtu ticis ekranizēts. Tam, protams, ir savi plusi – sižets vēl svaigs, jo vēl nesen iegūlis grāmatas lasītāju uztverē, tātad to nav paspēts aizmirst, un, otrkārt, nekur nav pazudusi intriga, ko nozīmīgi pieminēt tieši šīs A. Grūtupa grāmatas sakarā.

Savdabīga ir darba nosaukuma rokāde – no observatora (Jurģa Skulmes pseidonīms 20. gadsimta 70. gados zviedru presē) līdz stukačam[1]. Tā kā A. Grūtupa grāmatā ”Observators” žargonismi atrodami vai katrā lappusē, filmas nosaukuma izvēle nepārsteidz. Taču, no otras puses, kāds būtu šī vārda analogs latviešu valodā? Nodevējs? Ziņotājs jeb ziņu pienesējs? Šķiet, krievu vārda semantiskais lauks, vēstījot par konkrēto tematu – Valsts drošības komiteja, izsekošana, nodevība, sods utt. – ir attēlotajai parādībai atbilstošāks, niansētāks. Jā, iespējams, arī vides dēļ, jo 1977. gads, par ko vēstī gan grāmatas, gan filmas darbība, ir padomju laiks un visās sfērās dominējošā ir krievu valoda.

Uzteicama būtu filmas uzbūve – kāda baisa stāsta stāstīšana cilvēkam, kam tas ir absolūti svešs (jāpiebilst, ka izaugusi vesela paaudze, kurai VDK vairs neko neizsaka), arī gredzena kompozīcija, jo darbība sākas mūsdienās, tad seko plašs ekskurss 1977. gadā un noslēgums atkal ir mūsdienās. Lai akcentētu pagājušo laiku, filma ir melnbalta un bez īpašiem specefektiem, kas arī vērtējams pozitīvi. Nedaudz izmantoti arī kadri no vecajām padomju kinohronikām, kas neuzbāzīgi attēlo dzīvi 70. gadu Latvijā. Precīzi izvēlēta filmas demonstrēšanas diena – 14. jūnijs, kad īpaši atceramies baigā gada notikumus.

Pārliecinoša un ticama ir galvenā varoņa, kuru tēlo aktieris Juris Bartkevičs, spēle, ko diemžēl nevarētu teikt par jaunajiem aktieriem, izņemot Ģirtu Ķesteri (Modra Slavas lomā). J. Bartkeviča atveidotais antivaronis ir kā kaķis, kas spēlējas ar noķertu peli. Tikai ar piebildi, ka pele ir nevis kāds cits no filmas varoņiem, bet gan skatītājs. Ļauns līdz kaulu smadzenēm, viltīgs, attapīgs, jā, arī erudīts un ar perfektu intuīciju. Vienīgais, kas viņa spēlē traucēja – cenšanās par katru cenu vilkt garumā sižetu filmas otrajā daļā. Brīžam šķiet, varonim vairs nav, ko teikt, bet par spīti tam viņš mēģina skatītāju kaut kā ieintriģēt, mākslīgi stiepjot sižetu. Pārsvarā gan dialogi ir īsi, aprauti, līdz ar to filmā tikpat skopa valoda, izņemot J. Bartkeviča attēlotā varoņa – stāstītāja pausto, kā A. Grūtupa grāmatā. Otra lieta, kur izpaudās šī vilkšana garumā, ka gandrīz ik pēc piecām minūtēm tika rādīti baisie VDK stūra mājas pagrabi. Ja tos rādītu pāris reižu visā filmas laikā, tas būtu pat uzteicami, bet, ja ik pēc pāris minūtēm atkal un atkal tiek demonstrēti vieni un tie paši kadri, pavisam drīz tas sāk apnikt un pat kaitināt.

Un atkal gribas jautāt, kas ir šīs grāmatas un tagad arī filmas mērķauditorija? Vecākās paaudzes lasītājam un skatītājam te nav ticis pavēstīts nekas jauns, nekas tāds, ko viņi jau nezinātu, taču mūsdienu jauniešiem šis temats ir absolūti svešs. Ne viņi zina, kas bija VDK un ko nozīmēja padomju laikā būt disidentam, ne arī interesējas par to. Uz šo jautājumu A. Grūtups atbildi sniedzis kādā intervijā literatūras mēnešrakstam ”Karogs”, norādīdams, ka vēlas, lai viņa grāmatu izlasītu šo nodevēju bērni un mazbērni un nepieļautu savu tēvu un vectēvu kļūdas. Jā, taisnība, viena no literatūras funkcijām varētu būt audzināšana, rādot labu piemēru, bet diezin vai grāmata ”Observators” un filma ”Stukačs” spēs šo funkciju veikt. Kāpēc? Ne steigā tapis literārs darbs, ne filma, kam viens no mērķiem ir personīga atriebšanās, rēķinu kārtošana ar bijušajiem kolēģiem, to vienkārši nespēj pavilkt kaut vai ētisku apsvērumu dēļ.

Manuprāt, advokāta kungam tāds naivums nepiestāv – šajā kontekstā nākamā paaudze nevis atbild par iepriekšējās kļūdām un nodarījumiem un nožēlo tos, bet gan turpina iet savu senču pēdās. Protams, ne visi, bet lielākā daļa gan. VDK aģentu bērni savās darbībās pret citiem ir vēl nežēlīgāki, vēl ciniskāki, esmu tam lieciniece. Protams, neviens jau vairs neskrien ziņot, mūsdienās ir citi, rafinētāki veidi, kā otram iegriezt vai atriebties. Laiki ir mainījušies, bet tikumi palikuši iepriekšējie.