Radošās komandas pārstāve, pētniece Vēsma Lēvalde pirms izrādes skatītājus iepazīstināja ar J. Šmitu: “Liepājnieks, kurš 18. gadsimtā rakstīja dienasgrāmatu. Viņu ievēlēja par birģermeistaru, un savā dienasgrāmatā viņš atzīmēja visus ievērības cienīgus notikumus, kas tajā laikā notika Liepājā.”

Šo unikālo vēstures liecību no vācu valodas savulaik iztulkojis vēsturnieks Arnolds Bērzs un nodevis Liepājas muzejam.

“Mēs iepazināmies ar tulkojumu un nu jau likvidētā Kurzemes Humanitārā institūta pētnieces veica šo materiālu literāru un zinātnisku rediģēšanu, konsultējās ar ekspertiem gan Latvijā, gan ārpus robežām, lai izskaidrotu visus senos terminus, pārtulkotu latīņu, franču un citu valodu teicienus tā, lai varētu saprast no šodienas skatpunkta.”

Šī grāmatas elektroniskā versija ir pieejama Latvijas Nacionālās bibliotēkas elektronisko grāmatu krājumā.

V. Lēvalde atklāja, ka patlaban top projekts, lai šo grāmatu varētu ieraudzīt drukas formātā.

“Jo, ticiet man, – tas ir kaut kas īpašs – turēt rokās vēsturi.”

Muzikālā uzveduma scenāriju pēc J. Šmita hronikas veidojusi RTU Liepājas akadēmijas Rakstniecības studiju absolvente Laura Jeruma, savukārt iestudējusi RTU Liepājas akadēmijas pētniece Sandra Okuņeva.

Izrādi kuplināja mūziķes Undīne Cercina (vijole) un Elizabeta Lāce (arfa).

“Tā būs gadsimtu satikšanās,” ar izrādi skatītājus iepazīstināja V. Lēvalde. “Par to, kā mūsdienu cilvēks satiek Jirgenu Šmitu un viņa laikabiedrus.

Lai arī izrāde pieteikta kā muzikāla žanra, to varētu nosaukt par tādu kā spēli ar vēsturi.

Jums vajadzētu atmodināt sevī kādreizējo bērnu un atcerēties, kā jūs spēlējāties bērnībā, kad ikviens pacelts kociņš jūsu rokā tapa par zobenu, no papīra izgriezts kronis jūs padarīja par karali u.tml. Tieši tā arī šovakar aktieri mēģinās uzburt šo gadsimtu satikšanos.”

Hronikā aptvertais laika posms sakrīt ar periodu, kad Liepāja atgūstas pēc mēra postījumiem 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā un piedzīvo uzplaukumu – gan ekonomisku, gan sociālu, gan arī kulturālu.

J. Šmita vadībā uzsāka modernus ostas izbūves darbus, ielika pamatakmeni jaunajai Sv. Trīsvienības baznīcai un nosprauda pilsētas robežas.

Liepāja J. Šmita hronikā atklājas kā nozīmīgs tirdzniecības centrs, pilsētā regulāri tiek piegādāts pasts, darbojas arī kurjeru serviss.

J. Šmits dokumentējis arī sadzīviskas ainas no pilsētas dzīves – kaimiņu nesaskaņas, likstas ar negodīgiem tirgotājiem, laulāto ķildas, noziegumus un kriminālprocesus –, atklājot vērtīgas liecības par ikdienu un svētkiem Liepājā 18. gadsimta vidū.

Un maza daļa no tā visa ietverta muzikālajā iestudējumā.

S. Okuņeva, stāstot par izrādi, atzīmē: “Iecere ir, ka mēs spēlējam 18. gadsimtu, iztēlojamies, kā tas varētu būt bijis.

Principā – mazliet ironijas, mazliet pārspīlējuma, groteskas ar 21. gadsimta izbrīnītu skatienu par to, kā dzīvoja cilvēki tajos laikos.”

Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla iestudējumu vērtē kā brīnišķīgu. “Mēs noteikti mēģināsim to parādīt vēlreiz, ja mums izdosies sarunāt.”

Aktieri E. Ozoliņu pārsteidzis tas, ka “mainās laiki, mainās apkārtējā “scenogrāfija”, bet cilvēks ir un paliek cilvēks, problēmas ir tās pašas”.

Savukārt A. Berķe, strādājot pie šī darba un lasot hroniku, daudz uzzinājusi par savas pilsētas vēsturi. Piemēram, kā mainījušies vietu nosaukumi.

Izrāde notika Vācu valodas mēneša daudzveidīgo kultūras aktivitāšu ietvaros.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.