“Ja nevēlamies ciest no uzbrukumiem, tad mūsu rokās ir rīkoties, lai mazāk būtu tādu cilvēku, kas citiem nodara pāri, jo paši saņēmuši traumas,” viņa uzsver.

Māksliniece norāda, ka izrādes mērķis nav attaisnot noziegumus, bet uzdot jautājumus, kāpēc un ko mēs varam darīt?

“Cilvēkiem trūkst zināšanu, lai atpazītu situācijas un rīkotos. Kāds bērns vairs nemācās, sāk smēķēt, lietot alkoholu, kļūst agresīvs.

“Nemācies – paliksi uz otru gadu. Šī skola nav tev piemērota, jo te alkoholu nelieto.” Bet skolā nepamana, ka bērnam ir zilumi, nenojauš, kādas viņam mājās ir problēmas. Ir nosodījums, bet nav laika iedziļināties. Sniega pika sāk velties. Kad nu beidzot kāds pievērš uzmanību, jaunietis vairs to nedzird, viņš jau ir ļoti satraumēts.

Tikai pati smagākā situācija, nonākšana cietumā, kad cilvēks jau ir pilnībā salauzts, paver iespēju mēģināt sākt darbu ar sevi. Svarīgi, lai pēc desmit gadiem sabiedrība šo cilvēku pieņemtu un neiegrūstu atpakaļ bedrē,” pauž K. Brīniņa.

Viņa izceļ biedrības “Radi vidi pats” brīvprātīgo ieguldījumu un ieslodzīto resocializācijas programmu, kas spēj iedot pārliecību, ka dzīve nav apstājusies un ir iespēja to sākt no jauna.

“Es gribēju veidot dokumentālu, nevis abstraktu stāstu. Tieši šie trīs puiši visi strādā ar sevi un vēlas atgriezties sabiedrībā.

Viņi runā par saviem noziegumiem un grib būt saprasti, grib, lai viņus pieņem,”

stāsta režisore.

Bažas par to, ka viņa taču tiekas ar ieslodzītajiem, ātri pazudušas, veidojušās abpusēji atvērtas attiecības. “Arī tik atšķirīgās dzīvēs domas un meklējumi, griba un sapņi ir tie paši. Ja sāp, tad sāp vienādi,” zina K. Brīniņa.

Izrādē piedalās aktieri Kārlis Artejevs, Valts Skuja, Artūrs Irbe, Hugo Puriņš un Madara Kalna.

Ar reālu cilvēku dzīvesstāstu atveidošanu jaunie aktieri jau sastapās K. Brīniņas iestudētajā pastaigu izrādē “Upe”.

“Atšķirība tā, ka šie cietumnieki tika nofilmēti un mūsu uzdevums ir maksimāli viņus nokopēt, cik vien tuvu var, – sejas izteiksmēs, žestos, balss tembros,” skaidro K. Artejevs.

A. Irbe piebilst, ka stāstus radīja viņi paši, aktieri tos parāda.

Režisore ik pa laikam pajautājot, kā aktieri jūtas, jo šie ir smagi stāsti. “Caur sevi jau nevari izlaist, jo neesi darījis neko no tā, ko darījis šis cietumnieks. Kā viņš to pastāsta, tā es kopēju un stāstu jums.

Izklausās bezpersoniski… es tā kā plastilīns izlokos un veidoju viņu,”

pauž Kārlis.

“Vai kopē cilvēku vai ne, man liekas, tāpat laižu šo tēlu caur sevi. Citādi to nav iespējams izdarīt. Es tur būšu un centīšos pārliecināt skatītāju,” saka V. Skuja.

Strādājot ar šo materiālu, viņš sapratis, cik maza ir atšķirība starp cietumu un dzīvi ārpus tā.

“Mans tēls par to arī runā, ka mazs, mazs solītis ne tajā virzienā, un – viss! Tu esi jau “tur”. Viņš stāsta par savu pagātni brīvībā, un es saprotu, ka daudz ko tādu pats esmu darījis, tikai ne tik tālu aizgājis, lai nonāktu cietumā,” atklāj aktieris.

Uz jautājumu, vai aktieri, atveidojot savus varoņus, notic, ka viņi spēs mainīties, A. Irbe atbild, ka bijušajiem cietumniekiem būs ļoti grūti.

“Ir grūti atrast jaunu vidi, jo cilvēki bīstas no viņiem. Viņi ir izolēti desmit gadus, nav pat nojausmas, kas notiek ārā, kāda ir kļuvusi sabiedrība,” spriež aktieris.

V. Skuja pastāsta, ka jau intervijās vienā brīdī cilvēki apgalvojuši, ka mainīsies, bet tad atkal ir –

“es atkal maukšu, un viss”.

“Mums pašiem, aizejot uz cietumu, nav skaidrs, kā uzsākt sarunu, kā eksistēt blakus, bet pēc desmit minūtēm mēs normāli runājamies. Ja es neko nezinātu, man liktos, ka tas ir parasts džeks. Svarīgi, kā viņi paši to brīvībā uztvers,” domā Valts.

K. Artejeva atveidotais puisis ir brīvībā, aktieris ir ar viņu ticies un aprunājies, kā tagad iet.

“Viņam ir sakarīgs draugs, taču viņš ir vecis – nekādu čīkstēšanu, pinkšķēšanu, močī un dzīvo! Bet mans tēls ir kārtojis savu dzīvi, sapratis, ko ir izdarījis, izgājis Anonīmos alkoholiķus, gājis pie psihologa. Viņš ir ļoti trausls. Viņš stāsta, ka neviens negrib ielaisties ar bijušajiem ieslodzītajiem, pat negrib tuvoties,” pastāsta Kārlis.

Iestudējuma dramaturģiskais materiāls tapis, K. Brīniņai sadarbojoties ar dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru. Mākslinieks –8, komponiste Spāre Vītola un gaismu mākslinieks Toms Streilis. Pirmizrāde 7. decembrī.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.