Plānojot izstādi Liepājā, gleznotāja ļāvusies pārdomām par to, ka šobrīd sabiedrībā jūtama liela sašķeltība un katrs pats sev atkal un atkal pārjautā – ar ko es esmu savādāks?

D. Dimzas-Dimmes ikdiena aizrit Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā māksliniece strādā par izglītības programmu kuratori un muzejpedagoģi un lepojas ar vērienīgu personālizstāžu sarakstu.

Prātojot par Liepājas izstādi un taustoties ideju aizmetņos, viņa centusies rast vienojošu elementu, kas svarīgs visiem un ikkatram neatkarīgi no dzīvesvietas un pārliecības.

“Pat 70% cilvēka sastāv no ūdens. Dzīvā daba ir atkarīga no ūdens. Un mēs, Latvijā dzīvojošie, noteikti esam ūdens cilvēki, tāpēc ka nevaram iedomāties sevi bez jūras, upes, ezera, dīķa pie mājas. Mēs esam ūdens cilvēki, mēs peldam kopā…Tā nu šī ideja manī sāka dzīvot un transformējās šajos darbos.

Mūsdienās pieejami visdažādākie materiāli – koki un saplākšņi, kas ļauj noiet nost no ierastās, vispārpieņemtās formas, tāpēc šoreiz izvēle likumsakarīgi kritusi par labu ūdens piliena formātam. Tas jau pats par sevi rada citu sajūtu,” saka D. Dimza-Dimme.

“Katrā pilienā ir iekļauts kāds stāsts.

Jūras zvaigzne jeb “Stella maris” ir arī viens no Dievmātes nosaukumiem. Jūrniekiem kuģojot ticība vienmēr bijusi ļoti svarīga, tāpēc Dievmāte tikusi salīdzināta ar vēstnesi, kas rāda viņiem ceļu,” skaidro māksliniece un norāda uz telpisku ūdens pilienu.

Māksliniece atzīst, ka izstāde ir vēstījums par to, kas atrodas viņas sirdī, kas ir viņas dvēseles sastāvdaļas. “Ļoti personisks stāsts, kurā ūdenim ir galvenā loma. Strukturēti audekli, darbi piliena formā, kas veltīti ūdens vērtībai, ūdenim kā dzīvības nesējam un manai bērnības brīnumzemei pie jūras, jo mani vecvecāki nākuši no Rūjienas puses. Nelielas gleznas uz plūkstiem (korķi, kas notur tīklus) ir mani autentifikācijas rīki, ikonogrāfiski tēli, kuri notur mani “virs ūdens”,” par izstādes ideju stāsta D. Dimza-Dimme.

Lai arī Liepājā personālizstādi veido otro reizi, vēju pilsētā māksliniece gan pabijusi arī studiju laikos, te aizritējusi prakse mēneša garumā. “Kā jau studenti, mēs te ļoti slikti uzvedāmies,” smejas māksliniece, atminoties Liepājā pavadīto mēnesi no jaunības.

Darbs ar bērniem ir D. Dimzas-Dimmes darba sastāvdaļa, arī Liepājas Mākslas skolas audzēkņi varēja baudīt viņas vadīto meistarklasi. Ņēmuši zilganu šķīdumu, to pludinājuši un pūtuši pa lielo lapu un tad nu ļāvušies iztēles rosinātajām ainām – ko nu kurš meistardarbā saskatījis.

Liepājas Mākslas skolas audzēkne Terēze Marija Miltiņa atzīst, ka meistarklasē valdīja ļoti laba atmosfēra, daudz nozīmējis tas, ka māksliniece bijusi klātesoša.

“Tas ļāva noķert to īsto sajūtu. Es savā darbā saskatīju jātnieci uz zirga, kas auļo pa Liepāju.

Te redzams arī vējš, kas ir Liepājas ikdiena. Grozot darbu, tur katrs var saskatīt kaut ko pavisam citu, tas ir interesanti,” saka topošā māksliniece.

“Šis ir tas gadījums, kad process ir svarīgāks par rezultātu,” papildina Terēzes mamma Agnese Rudzīte.

“Es būtu bijusi laimīga, ja manā bērnībā būtu bijušas tādas iespējas kā mūsdienu bērniem. Augu padomju laika ideoloģijas apstākļos ar to, kas bija. Mūsdienu bērni var brīvi izpausties brīnišķīgu skolotāju vadībā. Esmu novērojusi, ka jaunieši ir ļoti talantīgi un labi zīmē, tas, ka glaudāmo telefonu iespaidā viņi kaut ko neprot, ir mīts. Turklāt māksla viņiem palīdz nonākt pie savām atziņām.

Galu galā, ja mākslā kaut kas nepatīk, ir svarīgi uzdot jautājumu – kāpēc? Māksla vispār ir svarīga ikdienas sastāvdaļa, līdzīgi kā Dziesmu un deju svētki, kas arī ir mākslas forma, – ja mākslu koncentrē vienkopus, mēs jūtam, kā kļūstam labāki un stiprāki,” papildina D. Dimza-Dimme.

Personālizstādes “Identifikācija” kuratore ir Ināra Liepa, daiļdarbi apskatei pieejami līdz pat 15. oktobrim.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.