Ko jūs iesāktu, atrodot anonīmu zīmīti ar atzīšanos bezcerībā un vēlmē pielikt sev rokas, lai viss reiz būtu beidzies? Arī aktrises Karīnas Tatarinovas atveidotajai skolotājai un mātei situācija rada šoku un apjukumu.

Palīgā pasauktā vadlīnijas kārtīgi apguvusī psiholoģe Kintijas Stūres izpildījumā ir smieklīga, un abu rosība nudien izraisa izjūtas, ko pusaudzis Rihards, kura lomā Valts Skuja, pārvērš rīcībā – lamājas un iet prom.

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas foajē iestudējums iedzīvojas ļoti dabiski. Tā tas iecerēts jebkurā skolā, kura vēlēsies šo izrādi redzēt, stāsta režisors Dmitrijs Petrenko.

“Izrādes sākumā gribējām iedot viegluma sajūtu, vēlējāmies, lai būtu smieklīgi, redzot dažādus cilvēkus, kuri domā, ka zina to, kā vajag darīt.

Lai publika sajūtas droši, jo tēma jau ir smaga,” viņš atzīst.

Neparasti teātra uzvedumam tajā darbojas pavisam īsts psihoterapeits Nils Konstantinovs, kura stāstītais no darba pieredzes lielā mērā likts lugas pamatā.

“Viss, kas saistīts ar paškaitējumu, ar domām par pašnāvību, ir viena no izplatītākajām jauniešu problēmām, un jauniešu mentālās veselības grūtības diemžēl beidzamajās desmitgadēs pieaug,” saka speciālists.

Viņu bieži aicinot uz skolām, taču vienmēr bijusi sajūta, ka lekcija nav piemērotākais formāts.

Gan D. Petrenko, gan N. Konstantinovs norāda, ka galvenais vēstījums esot parādīt, ka ir pilnīgi normāli nezināt, kā rīkoties, kā runāt par pašnāvības domām un vai vispār drīkst par kaut ko tādu runāt.

Viena pareiza veida arī nav, svarīgākais ir mēģināt – apvaicāties, kā jaunietis jūtas, ieklausīties viņā, varbūt tikai uzaicināt ēst picu.

Rezultāts, iespējams, nebūs uzreiz, bet cilvēks atcerēsies, ka kādam bija par viņu interese.

Ģimnāzisti pēc izrādes atklāj, ka tās tēma daudziem jauniešiem esot aktuāla. “Ir svarīgi saskatīt tās dažādās zīmes, kuras mums pieminēja izrādes laikā un kuras var glābt dzīvību vai palīdzēt,” saka Daniela. Viņa reiz palīdzējusi grūtībās nonākušam biedram, taču viņš šo palīdzību pats lūdzis, tieši pretēji uzveduma stāstam.

“Man liekas, šajā izrādē jaunietis var saskatīt kaut ko, kas saistīts ar viņu, un arī es saskatīju kādu lietu, kas ar Rihardu man kopīga,” pauž Fjodors.

Evija piebilst, ka gan jau daudzi sazīmēja kādu sev zināmu cilvēku, kam varbūt var palīdzēt.

Skolas direktors Helvijs Valcis neslēpj, ka sarunāties var būt ļoti sarežģīti. “Uzvedums modelēja dažas labas situācijas, kā izsist no sasaluma punkta, lai smagās lietas sāktu risināties. Tiek dots laiks padomāt, jo pedagoga darbā tas ir diezgan grūti – arī sevī kaut ko lauzt un iedot bērniem laiku pārdomām.

Izrādē labi redzējām, kā ar bērniem runā skolotāja un psiholoģe, kuras īsti nedod laiku padomāt,”

viņš atzīmē.

K. Tatarinova stāsta, ka mūsu laiks ir tik ātrs, ka nevis negribam pievērst uzmanību un risināt problēmas, bet vienkārši nepaspējam.

“Iestudējumā man gan kā skolotājai, gan kā mammai tāpēc rodas ļoti liela bezpalīdzības sajūta. Mūsu izrādes lielais bonuss ir tas, ka mazdrusciņ parādām ceļu, kā runāt,” saka aktrise.  

“Tēmas aktualitāti apliecina tas, ka pēc izrādēm skolotāji, vecāki, dažreiz arī paši jaunieši nāk runāt ar mums,” saka D. Petrenko.

“Viņi saka, ka situācijas ir ļoti atpazīstamas, bet tēma ārkārīgi smaga.”

N. Konstantinovs uzsver paradoksu, ka mūsdienu pusaudži dzīvo viskomfortablākajos apstākļos, bet jūtas vissliktāk.

“Iespējams, dzīvesveids ir tāds, kas neļauj saskarties ar grūtībām, vide ir ļoti pasargājoša. Nonākot krīzes situācijā, viņi nezina, kā tikt galā, un izbīstas visi apkārtējie.

Mūsdienu pusaudžiem ir digitālās ierīces, kas fundamentāli mainījušas viņu realitātes uztveri. Tāpat viņi kļuvuši daudz sēdošāki, mazāk iet ārā, līdz ar to daudz sliktāk pārstrādājas stress. Mācību slodze ir pieaugusi, līdz ar to samazinājies kustīgums.

Reizēm pietrūkst vadības, kontroles un robežas, kas ir sarežģīti pieaugšanas ceļā.

Ir pusaudži, kas baidās iziet no mājas, tāpat jauns fenomens ir graizīšanās, arī pašnāvības idejas viņu vidū ir daudz izplatītākas.

Visi kopā esam radījuši vidi, kurā pusaudži īsti labi netiek galā ar savām problēmām,” norāda psihoterapeits.

Noteikti būs pārmaiņas uz labu, jo vēsturē viss norit viļņveidīgi, viņš atzīmē. “Tad, kad labāk sapratīsim, cik liela nozīme ir videi, kurā pusaudži aug, un nopietnāk viņiem pievērsīsimies, labāk varēsim atbildēt uz viņu vajadzībām,” uzskata N. Konstantinovs.

Uzziņai

– Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) šī gada deviņos mēnešos saņēmusi ap 200 zvanu no jauniešiem, kuri apsver vai ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

– Papildus vēl vairāk nekā 200 zvanītāju bijuši ļoti nomāktā stāvoklī.

– Bērni izjūt sarūgtinājumu par to, ka nespēj izpildīt viņiem uzstādītās prasības un netiek līdzi pārējiem, tādēļ neredz savai eksistencei jēgu.

– Daudzi jaunieši arī saskaras ar nepieņemšanu un bulingu.

Avots: VBTAI

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.