Ligita Kupčus-Apēna
"3K"
Vakars bija piepildīts maziem stāstu fragmentiem, zīmīgiem kadriem no filmas, dzeju, mūziku, smiekliem un arī nopietnām atziņām.
Bija manāms, ka daudziem klātesošajiem J. Paukštello ir iemīļots mākslinieks, un tikšanās izvērtās abpusēji sirsnīga.
Nav sapņojis būt par aktieri
“Kā tu šodien jūties?” bija sarunas vadītājas Maijas Kalniņas pirmais jautājums J. Paukštello, pirms starmešu gaismā izcelt īpašo latviešu kino zelta filmu.
“Esmu tagad tādā līdzsvarā.
Es beidzot varu sakārtot savu personīgo iekšējo dzīvi, sakārtot sevi un mācīties pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, nekā es to varbūt iztēlojos.
Šis ir labs periods manā dzīvē. Es esmu pensijā, un tūlīt būšu atpakaļ teātrī. Man ļauj darīt to, ko gribu – es runāšu Raini. Teātris man ļauj realizēt vēl vienu programmu, ko esmu iznēsājis savā sirdī,” stāstīja aktieris, ieskicējot arī tuvākās nākotnes norises.
Kā vēlāk atklāsies sarunā, pēc filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” J. Paukštello noticējis, ka var strādāt šajā profesijā. Līdz tam neesot bijis pārliecināts.
“Es nekad neesmu sapņojis būt aktieris. Visa Jaunpiebalga brīnījās, mati cēlās stāvus, nespēja noticēt – Paukštello ģimenē, kur ir četri bērni, jaunākais ir aktieris! Manam tēvam prasīja: “Kas no jaunākā iznāks?” Tēvs teica:
“Mans dēls būs kosmonauts!””
Sacīto, protams, pavadīja smiekli, un ne vienu reizi vien arī turpinājumā šajā vakarā publikā sēdošie smaidīja. Gan par piedzīvotām situācijām paša mākslinieka dzīvē, gan arī saistībā ar kinodarbu, kura dēļ “Pegaza pagalma” viesistabā kopā sanākts.
Raimonda Paula dziesma “Cielaviņa”, Dailes teātrī uzvestā izrāde “Jāzeps un viņa brāļi”, kurā atveidota Jāzepa loma, un filma “Mans draugs – nenopietns cilvēks” esot tās trīs lietas, pēc kā atpazīst vai ar ko tiek saistīts J. Paukštello. Tā uzskata viņš pats.
“Es gan nevienu nekad savā profesijā neesmu skaudis, nevienam nekad neesmu neko lūdzis vai prasījis. Nezinu, kā tā sanācis, ka filmējos pie Streiča, ka dziedu Paula dziesmas, ka esmu teātrī…”
Esot vēl viens “dikti labs darbs”, ko viņš darot jau 28 gadus – Kristīgajā radio lasa Vaildvudas draudzes mācītāja Brūsa Hesa svētrunas raidījumā “Dārgumi katrai dienai”.
Bez ietekmes “no augšas” neiztika
“Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir 1975. gada latviešu padomju spēlfilma, komiska melodrāma, kas uzņemta Rīgas kinostudijā, režisors ir Jānis Streičs.
Tā veidota pēc “Goskino” un PSRS Rakstnieku savienības scenāriju konkursa par strādnieku tēmu godalgotā Aleksandra Gorohova scenārija “Katra rūpes”.
Arvīds Lasmanis, ko atveido J. Paukštello, sava principiālā rakstura dēļ nestrādā ilgi vienā darbavietā. Sievu un divus bērnus vajag pabarot, tādēļ viņš iet piehalturēt par kapraci.
Sievasmātes vīrs Ciekurs iekārto Arvīdu darbā pie sevis – siltumtrases celtniecībā, bet arī šeit viņa raksturs neļauj sastrādāties ar kolēģiem, viņš atsakās ierakt uzstādīšanai sagatavotās sarūsējušās caurules.
Arvīda sievai Intai apnīk dzīvot komunālajā dzīvoklī, bet, lai iegūtu atsevišķu dzīvokli, vajag mācēt pielāgoties priekšniecībai.
M. Kalniņa atzinās, ka šī ir viņas mīļākā latviešu filma un bijis grūti atlasīt fragmentus sarunai, to paveikusi “Pegaza pagalma” saimniece Irita Kalēja.
“Filma ir tik piesātināta, katrs fragments, mazais puzlītes gabaliņš precīzi trāpa simtniekā,”
vērtēja M. Kalniņa un jautāja J. Paukštello, kā režisoram tas izdevās, kā šī maģija veidota. Tas uzvedināja aktieri pastāstīt dažas aizkadra situācijas, iezīmējot, cik sarežģīti tajā laikā bijis veidot filmas.
“Es jums arī dziedāšu divas dziesmas no šīs filmas, un te man ir kāds stāsts. Mēs bijām iedziedājuši ar Ēvaldu Valteru “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”, un to mums neatļāva dziedāt.
Dziesmu izsvītroja no filmas, tāpēc, ka tuvojās 22. partijas kongress, bet dziesmā ir vārdi: “daudz tu man solīji, maz tomēr devi”.
Un šādus vārdus kongresa priekšvakarā nedrīkstēja runāt. Tad Streičs izdomāja – “Mežā būdiņu tev celšu”. Un nav ne vainas – ne vienai, ne otrai.”
Filmā ir epizode, kur pēc kapavietas izrakšanas un bērēm tiek sadalīta nauda, ko sametuši bērinieki. J. Paukštello atveidotais Arvīds jautā: “Vai tas ir godīgi?”
Īstenībā Arvīds bijis stāvā sajūsmā, jo beidzot sievai mājās aiznesīs normālu naudu. “Bet mums tas bija jāpārfilmē, jo padomju varonis nevarēja grābt naudu! Viņam bija jāšaubās, pirms ņemt. Un šo frāzi vajadzēja obligāti ielikt,” atminas aktieris.
Kodolīgas un saturīgas sarunas ar krusttēvu
Kā ir ar bučošanos uz skatuves un kino – jautājums, uz ko dažkārt intervijās nācies atbildēt J. Paukštello.
“Es jums atzīšos – ir tikai divas filmas, kurās es bučojos: šajā un ir vēl viena – “Aizaugušā grāvī viegli krist”. Ja gribat zināt, kas ir otra partnere, ar kuru es esmu bučojies filmā, tad noskatieties, jo es jums neteikšu, kas tā ir. Bet vairāk ne, Dievs mani no tā ir pasargājis.
Tā ir tik intīma lieta, ko es kautrētos skatītājiem rādīt,”
atklāti sacīja J. Paukštello.
Izrādē “Jāzeps un viņa brāļi” režisors Arnolds Liniņš bija iecerējis, ka uz skatuves aktierim būtu jāiziet kailam, bet viņš jau pirms tam režisoru nelokāmi informējis: “Nošaujiet mani, es to nedarīšu!” Un bijuši dublanti, kas šīs ainas izrādē bija ar mieru spēlēt.
“Mana pārliecība ir tāda, ka kaila var parādīties tikai sieviete, bet arī ne vienmēr. Ja par daudz – tas jau tuvojas pornogrāfijai.
Kad sieviete parādās kaila īstajā brīdī un īsti apgaismota, tad skaistāks nekas pasaulē nevar būt.”
Vispār lūkoties uz sevi no malas esot dīvaini, atzinās aktieris. “Es zinu, ka ir aktieri, kuri grib skatīties uz sevi, bet mani, vērojot sevi ekrānā, pārņem dīvainas sajūtas un mazliet neērtums. Pašam jau liekas, ka esi citādāks un varbūt ne sliktāks, bet drusciņ labāks nekā uz ekrāna. Bet tur nav nekāda vaina. Šī filma ir tā, kas man liek saprast, ka tā ir vairāk vērta nekā kāda cita, kuru es varbūt neatceros.”
Kinodarbā J. Paukštello filmējas blakus tādiem pīlāriem aktiermākslā kā Lilita Bērziņa un jau pieminētais Ē. Valters, kuram bijusi īpaša nozīme tolaik jaunā mākslinieka dzīvē.
“Dailes teātrī ir tradīcija izvēlēties krusttēvus, kas tevi pieskata un piebiksta. Visi stāvēja rindā pie Harija Liepiņa un Eduarda Pāvula. Man bija skaidrs, ka mans krusttēvs būs Ēvalds Valters. Un es esmu gandarīts par to, ka tieši šis cilvēks ir mans krusttēvs, jo viņš visu laiku mani sauca “manu zēn’”.
Mēs runājām ļoti reti, un, kad ciemojos pie viņa mājās, mūsu sarunas nebija bla bla bla, bet bija ļoti nopietnas, ne pārāk garas, bet kodolīgas un ļoti saturīgas.
Pievienojoties teātra saimei, krusttēvs man dāvināja balzama pudeli un maizīti, sakot: “Jāni, maize ir tas, lai tev visu laiku būtu darbs, bet balzama pudele ir zāles un tikai zāles.” Vēl viņš teica: “Ja tu būsi vajadzīgs, tevi atradīs pat mežā.”
Viņš man deva skaistas, īsas un kodolīgas atziņas. Piemēram: “Tev nevajag gribēt, bet lolot, tā kā māte lolo savu bērniņu. Sava profesija jālolo, un visas lomas ir jāizlolo.” Atzīstos, ka es nekad neesmu gribējis nevienu lomu, visas ir nākušas pie manis, tāpat visas dziesmas… Es nezinu, kādēļ Pauls man deva “Rozīti” dziedāt, jo līdz tam es nevienu solo dziesmu nebiju nodziedājis.”
J. Paukštello šķērsojis jau 70 gadu slieksni un sarunā vairākkārt atzinās, ka ir ne tikai providences noglāstīts, bet pat vairāk – noskūpstīts. Šo vārdu viņam iemācījis Imants Ziedonis, kurš kautrējies no vārda Dievs. “Bet tas ir tas pats,” uzskata aktieris.
Sarunas noslēgumā, jautāts, vai ir kas tāds, ko vēlas pateikt, aktieris vēlēja:
“Esiet stipri, ja jums ir grūti, un galvenais ir saprast, kurā punktā tu atrodies.
Un, ja tev ir labvēlīga providence, tev tas ir jāizmanto. Ja tev liekas, ka providence nav tavā pusē, man šķiet, ka tad neesi izvēlējies pareizu situāciju dzīvē. Es jums vēlu, lai jums būtu pareizās situācijas dzīvē, lai jums stāvētu klāt providence, jo tā ir liela lieta. Vēl es jums vēlu labas emocijas šajā grūtajā, izšķirošajā cilvēces brīdī, un paldies, ka esat atnākuši.”
Noslēgumā aktieris vēlreiz pierādīja, cik brīnišķīgs dziedātājs ir, izpildot arī slaveno “Cielaviņu”. Publika zināja vārdus gan šim, gan arī citiem mākslinieka izpildītajiem skaņdarbiem.
Pavadījumu spēlēja mūziķi Normunds Kalniņš, Roberts Dinters un Mārtiņš Zujs, kas bija parūpējušies par muzikālo saturu visa vakara garumā, ievijot to sarunu starplaikos.
