2004. gada 30. oktobrī notika pirmais pasākums pašā Dzejnieku namiņā. Kā jau minēju – grīda jau bija iebetonēta, taču viss pilns būvgružiem un putekļiem, sienas klāja balta kaļķa putekļu kārta, vienā no trīs mazajām telpiņām – neliela bleķa krāsniņa. Lai būtu, kur apsēsties, sanesām malkas bluķēnus, salikām pilnu lielāko istabiņu, tomēr daudzi stāvēja kājās.

Tā bija mūsu pirmā ”Dzejas fabrika”, kas pēc tam darbojās nepārtraukti. Kā vecā filmā teikts – tikšanās vietu un laiku mainīt nedrīkst. Turpmāko divu gadu laikā katra mēneša pēdējā sestdienā plkst.17.00 mēs tikāmies Dzejnieku namiņā. Kāda reize izkrita vai tika iemainīta uz citu sestdienu, ja kaut kas atgadījās, bet tā notika reti. Dzejas fabrikas vārds gan tika nozaudēts, palika tikai Dzejnieku namiņš, tā varbūt arī pareizāk. Jau tajā – pirmajā reizē uzsākām to darbības veidu, kas turpinājās visu turpmāko laiku. Lasījām savus dzejoļus, analizējām tos – ne tā, kā literatūrzinātnes grāmatās rakstīts, bet katrs no savas sirds, uzteicot to, kas patika, vērtējot, jautājot, arī – piekasoties. Dažreiz kādam no malas ienākušam šķita – nu, ko jūs te kašķējaties par neko. Tad paši priekš sevis mēģinājām vienkārši lasīt priekšā, bez refleksijas. Jaunie paši lūdza atgriezties pie karstajām, trakajām sarunām un ”kašķēšanās”. Rakstījām tekstus uz vietas – izpildot kādus konkrētus noteikumus, par kuriem vienojāmies. Mincenhofs vienmēr bija nadzīgs uz interesantu, āķīgu uzdevumu un mājas darbu uzdošanu pārējiem. Dažreiz nācām ar savu mīļāko autoru dzeju, lasot to priekšā savējiem un arī par šiem dzejniekiem pastāstot – kas pašam šķiet interesants vai būtisks šī autora personībā. Viens tematiskais vakars bija – padomju dzeja. Ar uzsvaru uz ideoloģisko, kas jaunajai paaudzei varbūt pat nav īsti saprotams. Toreiz izcēlās Dainis Ozoliņš – ar savu neaizmirstamo deklamāciju.

Namiņš bija auksts un diezgan netīrs, tomēr – kad piedāvājām jauniešiem pagaidām joprojām izmantot siltās galerijas telpas, visi kategoriski atteicās. Tai mājiņai bija un ir īpaša aura. No tās negribas iet prom. Tā mēs vairākas reizes tikāmies tur un darbojāmies ar dzeju. Līdz 2005,gada 15.janvārī tomēr atkal uz vienu reizi pārcēlāmies uz skatītavu-lasītavu. Sandra Vensko toreiz izrēķināja, ka tāds notikums nav bijis 24 gadus. Uz Liepāju konsultēt jaunos autorus no Rīgas izbrauca Jānis Rokpelnis un Amanda Aizpuriete.  Šobrīd mēs atkal jau it kā esam pieraduši, ka vismaz reizi gadā kāds atbrauc un ar jaunajiem tepat uz vietas pastrādā. Bet tai reizē tas šķita ļoti īpaši. Pēc tam pie mums ir braucis arī tagadējais Rakstnieku savienības dzejas konsultants Aivars Eipurs, tomēr šķiet, ka nav slikti, ja konsultanti ir divi, pie kam – gan vīrietis, gan sieviete. Jānis un Amanda ļoti nopietni bija lasījuši jauniešu darbus, un interesanti, ka bija brīži, kad abi konsultanti vienā mutē apgalvoja – tas ir izdevies, toties šeit gan grūti ko saprast, bet bija arī tā, ka viens pasaka – tas ir banalitātes kalngals, toties otrs ar pārliecību oponē – nē, te drīkst būt tā roze, tu tikai palasi tālāk, tas attaisnojas. Šķiet, jaunam autoram viens vienīgais viedoklis dažreiz var būt par smagu, nav paceļams. Un arī konsultanti ir tikai cilvēki ar visu subjektīvo, kas no tā izriet. Tāpēc ir labāk, ja viņu ir vairāk kā viens.

Tā mēs darbojāmies. Pasmejoties pašiem par sevi, jāsaka – jumti arī mums ”braukāja”. Dzejdari ir ārkārtīgi emocionāla tauta, dažādas likstas un notikumi pašu dzīvēs varbūt mūs ietekmēja vairāk un stiprāk nekā vajadzētu. Laiku pa laikam kāds no mums pazuda no namiņa aktivitātēm. Bet pārējie, nebūdami ne par matu savādāki, uz to skatījās iecietīgi un darīja darāmo tālāk. Un pēc kāda laika – cits īsāka, cits garāka – atkal bijām klāt un likāmies iekšā darāmajā ar pilnu atdevi. 2005. gada pavasarī namiņš tika kārtīgi izremontēts, jaunajai dizainerei Lindai Jerumanei izstrādājot savu diplomdarbu Liepājas Mākslas vidusskolā. Viena galvenās telpas siena ir aprakstīta ar dzeju – pirms krāsošanas vēl mitrā apmetumā skrāpējām rindas katrs ar savu roku. Bez parakstiem. Bet pēc rokraksta var atpazīt, kuram kuri vārdi pieder – ne grafiskā, bet pēc dzejiskā rokraksta. Un tagad mums tur ir kamīns. Neskaitāmas stundas pavadītas, to kurinot pirms pasākumiem, parasti to darījām mēs ar Magdalēnu, aukstā laikā ierodoties vismaz 2-3 stundas ātrāk par citiem. Bez 20 minūtēm piecos vienmēr zvanīja katedrāles zvani un tad mēs zinājām – tūlīt nāks pārējie. Tik un tā – bija grūti piekurināt tā, lai būtu silti. Kad ārā bija mitrs, kamīns ļoti kūpēja. Un mēs gājām prom, dūmu smaržas apvējoti, reizēm pat nokvēpušām mutēm. Namiņniekus sestdienas vakaros pilsētā pēc smaržas varēja atšķirt. Dzejnieku namiņam pēc remonta bija jauki atklāšanas svētki, ap to laiku arī Agneses Ivanes filmas prezentācija par namiņu, bet tas bija laiks, kad ”jumts bija aizbraucis” man, tāpēc tur klāt nebiju. Atliek vien cerēt, ka kāds arī to laiku nav aizmirsis. Un varbūt pierakstīs.

JANA EGLE

________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].